Monumenti ar tauriņiem vēderā

Informācija medijiem

2026. gada 2. jūnijā

Ielūgums uz Gļeba Panteļejeva jaundarbu personālizstādi, kas veltīta monumentiem

Ar jaunām monumentālām skulptūrām un eiforisku instalāciju savu personālizstādi “Monumenti” atklāj tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Mākslas stacijā “Dubulti” izstāde notiek dramatiskā dialogā starp pirmo un otro stāvu. “Kas ir brīvība un kas ir ilūzija? Pirmajā stāvā būs milzīgs taurenis/tanks – skulptūra “Tauriņa efekts”. Un tieši tā pati forma, bet cits izmērs, pilnīgi cits materiāls būs otrajā stāvā. Viena un tā pati forma iedarbosies absolūti citādi,” skaidro Gļebs Panteļejevs, kura devums postpadomju monumentālajā tēlniecībā un stājtēlniecībā veido mūsu publiskās telpas identitāti. 

Gļeba Panteļejeva personālizstādes “Monumenti” atklāšana Mākslas stacijā “Dubulti” norisināsies 12. jūnijā pulksten 18.00.  

Gļebs Panteļejevs norāda, ka strādājot pie šīs izstādes viņš ir aizdomājies par dvēseles mobilitāti. “Mans konteksts šoreiz ir globāls – es redzu, ka brīvība mainās, tā tiek mainīta. Es negribu lietot patētiskus vārdus, ka brīvība tiek pazemota un piesmieta, bet es redzu – daudzi cilvēki ir gatavi atteikties no brīvības,” saka Gļebs Panteļejevs un piebilst, ka mēs paši varam sevi ietupināt nebrīves cietumā.

”Daudzviet, kur vien ir jāgodina morāles vērtības – normas, principi, personības – Gļeba Panteļejeva darbi ir neaizstājami. Latvijas 21. gadsimta monumentālā tēlniecība nav iedomājam bez Gļeba Panteļejeva skulptūrām – piemineklis Oskaram Kalpakam (2006), piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem “Melnais slieksnis” (2003), piemineklis Gunāram Astram (2022), piemineklis basketbola trenerim Valdemāram Baumanim (2025). Ir zīmīgi, ka mākslinieka darbos nav patosa, no kura kļūtu neērti. Vai tas būtu godīgums, noturība, pašaizliedzība vai sava ego ziedošana – Gļeba Panteļejeva tēlniecībā tas izpaužas ar pārliecinošu stabilitāti un liek domāt, ka darbi pauž kaut ko par mākslinieku pašu. Ka viņa pasaules skatījumā ir vērtību filtrs,” pastāsta kuratore Inga Šteimane.  

Uz jautājumu, ko mākslinieks domā par savu morālista identitāti, Gļebs Panteļejevs atbild ar sev piemītošo humoru, citējot komēdiju “Briljanta roka”: “Oblico morale!” Tomēr viņš piebilst, ka saskaroties ar tēmu, viņš mācās un pats kaut ko iegūsts. “Es savu darbu varoņus mīlu. Izjūtu pret viņiem mīlestību, es citādi nevaru. Un ne tikai pats kļūstu labāks, bet piedzīvoju arī viņu drāmas,” atzīst Gļebs Panteļejevs.

Izstādē “Monumenti” pirmais stāvs ir drāma, eksistenciāli jautājumi un cēli materiāli. Otrais stāvs – ļaušanās eiforiskam priekam, psihedēliskām noskaņām sintētiskos materiālos. 

Gļebs Panteļejevs (1965) ir dzimis Rīgā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju 1991. gadā, un kopš tā laika viņa klātbūtne postpadomju monumentālajā tēlniecībā un stājtēlniecībā ir nozīmīga. Kopš 1993. gada sarīkojis četrpadsmit personālizstādes, tostarp “Zemūdene” Tēlnieku namā Rīgā (1993), “Agrā rūsa” galerijā “Daugava” Rīgā (1999), OrNiTOLOĢIJA Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Ŗīga (2011) un “Hormonija” galerijā Māksla XO Rīgā. Astoņpadsmit monumentālās tēlniecības un vides darbu autors. Gļebs Panteļejevs ir Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs.

Saziņā ar Mākslas stacijas “Dubulti” kuratori Ingu Šteimani ir iespēja : 

• pieteikt izstādes apskati, tikšanos ar mākslinieku pirms atklāšanas 

Gļeba Panteļejeva izstādes “Monumenti” publiskā programma | 

12. jūnijā plkst. 18.00 - izstādes atklāšana.

14. jūnijā plkst. 14.00 - saruna izstādē ar mākslinieku Gļebu Panteļejevu un kuratori Ingu Šteimani.

12. jūlijā plkst. 14.00 - saruna izstādē ar mākslinieku Gļebu Panteļejevu un kuratori Ingu Šteimani.

9. augustā plkst. 14.00 - saruna izstādē ar mākslinieku Gļebu Panteļejevu un kuratori Ingu Šteimani. 

Gļeba Panteļejeva personālizstāde “Monumenti” Mākslas stacijā “Dubulti” norisinās no 12.06.2026. līdz 02.09.2026. Izstāde apskatāma katru dienu, arī brīvdienās un svētku dienās no plkst. 9 līdz 18.00. Ieeja izstādē un pasākumos brīva.

Mākslas programmu Mākslas stacijā “Dubulti” atbalsta Jūrmalas valstspilsētas dome un Valsts Kultūrkapitāla fonds.  

Kontakti: +37129548719 Inga Šteimane, dubulti.art.station@gmail.com

||

Monumenti ar tauriņiem vēderā

 Kuratores Ingas Šteimanes saruna ar mākslinieku Gļebu Panteļejevu

 Gļebs Panteļejevs ir prominents Latvijas tēlnieks, kurš kļuvis pazīstams ar saviem daudzpusīgos kontekstos veidotiem un provokatīviem mākslas darbiem. Dzimis 1965. gadā, absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju 1991. gadā, un kopš tā laika viņa klātbūtne postpadomju monumentālajā tēlniecībā un stājtēlniecībā ir nozīmīga. Mākslinieka stilam raksturīgs klasiski meistarīgs stāsts un spēja risināt laikmetīgas tēmas. Vienlaikus viņam tuvs modernisms un tā abstraktie vispārinājumi, kas bagātina formu. Gļebs Panteļejevs ir Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs.

Gļeba Panteļejeva jaundarbu personālizstādē “Monumenti” ir redzama pārsteidzoša formu sintēze no rodēniski plastiskas drāmas līdz moderniem vispārinājumiem un postmoderni gormlijiskai ironijai. Sekojot savai pieejai lielā mērā balstīties uz klasiku, bet tikpat lielā mērā pārbaudīt robežas un atteikties no klasiskiem paņēmieniem, nesagraujot formu un stāstu, mākslinieks ir radījis skulptūras, kuru emocionalitāte sasniedz epifānijas spriegumu.

Inga Šteimane: Daudzviet, kur vien ir jāgodina morāles vērtības – normas, principi, personības – Tavi darbi ir neaizstājami. Latvijas 21. gadsimta monumentālā tēlniecība nav iedomājam bez Tavām skulptūrām – piemineklis Oskaram Kalpakam (2006, granīts, nerūsējošs tērauds, Rīgā), piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem “Melnais slieksnis” (2003, dzelzs, Stabu ielā Rīgā), piemineklis Gunāram Astram (2022, bronza, Rīgā), piemineklis basketbola trenerim Valdemāram Baumanim (2025, metāls) pie rekonstruētā sporta nama “Daugava”. Ko Tu pats saki par savu morālista identitāti – vai Tev tāda ir? Kā tā ir veidojusies? 

Gļebs Panteļejevs: Oblico morale!* Diez vai tas ir tāpēc, ka es esmu morāli augsta būtne. Es neuzskatu sevi par morāli pārāku. Es esmu parasts cilvēks, nevis varonis. Esmu normāls vecis, varbūt pat diezgan prasts. Bet es nokļūstu pie šīm tēmām un pie šiem darbiem. Mani aiznes. Tā kā peldot – tevi iznes krastā, un tu redzi: priekšā Kalpaks. Nav variantu. 

Inga Šteimane: Ir zīmīgi, ka Tu spēj domāt un atveidot morāles tēmas cienījami. Tavos darbos nav patosa, no kura kļūtu neērti. Tavās skulptūrās morāle izpaužas ar pašcieņu. Vai tas būtu godīgums, noturība, izturība, pašaizliedzība vai sava ego ziedošana – Tavā tēlniecībā tas izpaužas ar pārliecinošu stabilitāti. Tas liek domāt, ka darbi stāsta kaut ko par Tevi pašu. Ka Tavā pasaules skatījumā ir vērtību filtrs.

Gļebs Panteļejevs: Ir. To es nenoliedzu. Tu pareizi teici par patosu. Manu paaudzi, mūsu paaudzi, kas piedzīvojusi padomju laikus, raksturo alerģija pret patosu, pret tēmām, kas pēc definīcijas ir patētiskas. Mums ir patosa noliegums. Es skatos uz zūmeriem, uz tā dēvēto Z paaudzi – viņiem tādas alerģijas nav. Viņi nereti kļūst patētiski un izmanto to kā izteiksmi. Un principā vārdā “patoss” nav nekā ļauna! Bet, atbildot par morāli, es vairāk pieturēšos pie attiecībām ar tēmām, ar varoņiem. Saskaroties ar tēmu, es mācos. Strādājot ar tēmu, es kaut ko no šīs tēmas pats iegūstu. Piemēram, darbā pie Gunāra Astras pieminekļa es tik dziļi identificējos, ka patiešām mainījos. Situācijās, kur agrāk nebiju principiāls, pēkšņi izjutu spēju pretoties. Iebilst. Es daudz ko uzsūcu no viņa personības. Ar Kalpaku tieši tas pats bija – sapratu viņa asumu, viengabalainību. Arī traģiskās tēmas ietekmē. Strādājot ar traģisku tēmu, man fiziski sāp. Mēdz jau teikt, ka ārsts nedrīkst izjust pacienta sāpes. Man šāda imunitāte joprojām nav izstrādājusies, un tēma vai varonis vienmēr mani ietekmē. Strādājot ar Astru, pār mani nāca apskaidrība – par ko es uztraucos! Par ko gan es vispār uztraucos! Re, kur vecis šādi varēja! Un darīja to mierīgi. Kas man ko mocīties! Man taču viss ir labi, viss ir kārtībā! No otras puses, man sāka iet tāpat, kā gāja šim varonim. Ja Astras piemineklim kaut kas bija jāved, tad noteikti bija sals un vējš. Manipulators iebrauc kokā. Noteikti ir kāds force majeure. Pastāstīju to Kārlim Alainim, kolēģim, kas atlēja bronzā pieminekļa portretisko daļu. Viņš ļoti gudri atbildēja: “Ko Tu gribēji? Gunārs Astra visu mūžu dzīvojis pa lēģeriem. Un Tu gribi, lai Tev būtu viegli?” 

Inga Šteimane: Dziļa empātija.

Gļebs Panteļejevs: Jā. Es savu darbu varoņus mīlu. Izjūtu pret viņiem mīlestību, es citādi nevaru. Un ne tikai pats kļūstu labāks, bet piedzīvoju arī viņu drāmas. To, ka viņi cīnījās, ka viņiem bija daudz jāpārvar. Mani darbi mani ietekmē. 

Inga Šteimane: Iezīmē, lūdzu, izstādes “Monumenti” stāstu. Ir divi stāvi. Ja pareizi saprotu, pirmais stāvs ir drāma, eksistenciāli jautājumi un cēli materiāli. Otrais stāvs – ļaušanās eiforiskam priekam, varbūt pat psihedēliskām noskaņām. Un sintētisks materiāls. 

Gļebs Panteļejevs: Ir paradoksāli. Sākot strādāt gan ar izstādi kopumā, gan ar konkrētiem darbiem, es nedomāju par to, kā darbs būs saistīts ar reālo dzīvi vai pieredzi, ar refleksiju uz kaut ko aktuālu. Man tā nav. Tieši pretēji. Es mēģinu iegūt informāciju ārpus empīriskās pasaules. Sākums ir transcendentāls. Bet galu galā tu saproti, ka tepat ir arī karš un krīzes. Realitāte ir spēcīga. Tā mani ietekmē, pieradina un liek darboties atbilstoši saviem likumiem. Un tā rodas Jēzus, bomzis, stāsts par brīvību. 

Inga Šteimane: Tu tagad runā par monumentālāko darbu pirmajā stāvā, kuru sauc “Brīvības statuja”. Darbā var saskatīt vismaz divas stipras zīmes – ērkšķainā vainaga dēļ Jēzu, bet izteiksmīgo maisiņu dēļ – klīstošu ubagu. Vai šim darbam ir morāle? 

Gļebs Panteļejevs: Tur nav nekā pamācoša. Es gribētu, lai darbu neuztver moralizējoši. Es nevienu negribu pamācīt – redz, bagātība ir slikti, un nabadzība ir labi. 

Inga Šteimane: Varētu būt gluži pretēji – ka nabadzība ir slikta un ko darīt.

Gļebs Panteļejevs: Piemēram, Aija Zariņa savos darbos tieši un skarbi mudināja: ļautiņi, esiet ar brīvo garu, atsakieties no tā, kas jūs nomāc. Es tā negribu. Es ceru, ka ar sava darba palīdzību es atradīšu…

Inga Šteimane:… trešo ceļu?

Gļebs Panteļejevs: Gara radiniekus! Tos, kuri uztvers manu vibrāciju. Bet nav runa par instrukciju un par mākslas pielietojamo nozīmi. Nevēlos sludināt, ka māksla pastāv, lai padarītu cilvēku labāku. Tā nav prasība. Cita lieta, ja tā notiek. 

Inga Šteimane: Kāpēc lielāko darbu izstādē “Monumenti” sauc “Brīvības statuja” un kāpēc skulptūras pamattēls ir klejotājs cilvēks ar maisiņiem?

Gļebs Panteļejevs: Es aizdomājos par dvēseles mobilitāti. Tu pats vari sevi ietupināt cietumā. Piemēram, mēs pārbūvējām darbnīcu, kas mums deva ideālus apstākļus darbam, bet vajadzēja uztaisīt arī sētu – projekta prasība. Es uzskatīju, ka man ir dzīvžogs un mežvīni, un ka sēta nav vajadzīga. Un, metinot to sētu, ko ļoti negribēju darīt, es iedzinu sevi strupceļā – tā bija pilnīga nomāktība, ko pats izvēlējos. Dvēsele ir jūtīga kundze! Turpinot par “Brīvības statuju” – nevar teikt, ka es ieraudzīju bomzi un man atnāca ideja. Ideja ir abstraktāka. Man parasti idejas nāk paralēlās plūsmās. Kā pa optisko kabeli. Vairākas plūsmas, vairāki aspekti. Abstraktas pazīmes un mājieni. Pati sākotnējā ideja bija vīrieši vainagos – tikai galvas. Dažādi vainagi. Bet pirmo es metināju ar ērkšķu kroni, un tad radās lielais tēls. Kad metināju viņam apmetni, tad atnāca bomža tēls. Pēc tam es pie veikala ieraudzīju – jā, tas ir viņš! Tad bija skaidrs un sākās meditatīvs mehānisks darbs. Nevis stulbi mehānisks process, bet tieši meditatīvs, jo lielā ideja ir skaidra un nes tevi intuitīvā plūsmā uz priekšu.

Inga Šteimane: Kā radās šī ažūrā tehnika – īsi, it kā štrihoti metāla nogriežņi, kas ir sametināti režģī. 

Gļebs Panteļejevs: Kādam šī tehnika var atgādināt Entonija Gormlija (Antony Gormley) figūras, bet visumā metināšana no gabaliem ir izplatīts paņēmiens. Man šoreiz bija svarīga viegla struktūra. Mana jaunā darbnīca, kas ir augsta balta telpa, mani provocēja uz “zīmēšanu” gaisā ar tumšām līnijām. Es gribēju, lai darbs izskatās kā uzzīmēts uz baltām sienām, štrihots, caurspīdīgs. 

Inga Šteimane: Skulptūra “Arka”, kur cīnās vīrietis ar sievieti, ir līdzīgā tehnikā, bet iespaids ir smagnējāks. 

Gļebs Panteļejevs: “Arkā” es rādu, ka vīrietis un sieviete savstarpēji pievelkas un reizē arī cīnās. Manuprāt, tā ir mūžīga tēma. Tehniski tur ir lielāks blīvums. “Štrihošanas” tehnika radās intuitīvi. Tā bija vēlme uztaisīt izteiksmīgu telpiskumu lielā izmērā. Var teikt, ka arī tehnikai ir būtiska nozīme tajā, kā rodas mani tēli. Ideja var atnākt caur materiālu. 

Inga Šteimane: Kas ir dominējošais “Brīvības statujas” tēlā – ētika vai estētika? Cik liela nozīme ir cilvēciskai rezonansei un cik svarīga ir forma?

Gļebs Panteļejevs: Tas ir interesants jautājums, uz ko es nevaru viennozīmīgi atbildēt. Man nenoliedzami ir līdzcietība – сострадание. Nepārprotami ir, bet es to negribu manifestēt tieši. Formas ziņā būtiskākais ir tas, ka šis klīstošais cilvēks, šis bomzis man ir tēls, kas palīdz strukturēt tukšumu. Tas ir viens no lielākajiem kaifiem mākslā – izjust, ka bija tukšums, nebija nekā vai bija tikai gaiss un es esmu varējis aizpildīt šo tukšumu ar struktūru. Es gribu nevis vienkārši aizpildīt ar jebko, bet strukturēt, kas nozīmē, ka ir jābūt saskarei ar realitāti. Tukšums ir pilnīga perfekcija. Vakuums vispār ir absolūts. Un es šajā perfekcijā ielaužos, kaut ko ienesu. Jebkāds materiāls, pat, ja tas ir dimants, ir rupjš, raupjš attiecībā pret tukšumu. Kolēģi par mani ironizē, ka es pārāk gribu ap sevi visu kontrolēt. Lai nebūtu nejaušību. Tas laikam nav labi. 

Inga Šteimane: Vai vēlmi kontrolēt varētu uztvert kā cīņu par jēgu? Lai neiezogas bezjēdzība?

Gļebs Panteļejevs: Ideja par kontroli vispār ir naiva. Plānot – tas nozīmē Dievu smīdināt. Bet neko nevar darīt, tā tas notiek. “Brīvības statuja” ir izteikti strukturāls darbs. Tāpēc strādāju ar īpašu patiku. Ne tikai fiziski un materiālā, bet arī mentālā līmenī. 

Inga Šteimane: “Brīvības statujas” nosaukums sasaucas gan ar Brīvības pieminekli Latvijā, gan ar Brīvības statuju Amerikā. 

Gļebs Panteļejevs: Jā, ir politisks konteksts. Mans konteksts šoreiz ir globāls – es redzu, ka brīvība mainās, tā tiek mainīta. Es negribu lietot patētiskus vārdus, ka brīvība tiek pazemota un piesmieta, bet es redzu – daudzi cilvēki ir gatavi atteikties no brīvības. Un vispirms gatavi upurēt mentālo brīvību. Brīvība nav fakts. Brīvība ir imperatīvs. Brīvība lielā mērā ir stāvoklis. Gunārs Astra varēja būt brīvs iekšēji, par spīti tam, ka pavadīja dzīvi lēģerī. Un var būt absolūti nebrīvs miljardieris, kurš dzīvo mentālā cietumā. 

Inga Šteimane: Izstādes darbos ir daudz cīņas motīvu – kāpēc?

Gļebs Panteļejevs: Cīņa tagad ir saasinājusies. Visos līmeņos notiek polarizāacija. Teiksim, politikā – izzūd centrs, ir labējie un kreisie. Jo centrs ir nenormāli sakompromitējies. 

Inga Šteimane: Centram nav ideju. 

Gļebs Panteļejevs: Tieši tā, centram nav ideju. Un cīņa, cīņas intensitāte pieaug. Pēdējos nu jau vairāk nekā četrus gadus es dzīvoju nepārtrauktā cīņu atmosfērā. Mentāli es nemitīgi piedzīvoju konflikta sajūtu.

Inga Šteimane: Mēs dzīvojam Sociālās Akcelerācijas laikmetā – nemitīga atjaunināšanās ir kļuvusi par normu. Un bieži par reklāmas saukli. Māksla vismaz kopš 19. gadsimta ir ierauta akcelerācijā un šobrīd, post-post-postmodernisma apstākļos, tas notiek neizbēgami. Es atceros, mums bija intervija pirms gadiem divdesmit, un Tu toreiz runāji, ka, iespējams, mākslā mēs piedzīvosim jaunas robežas. Kā Tu tagad uz to skaties? Varbūt mākslai vajadzētu būt prasīgākai pret prasmēm? Vai mēs mākslā šobrīd varētu pasludināt inovāciju kultu kā neoliberālu ideoloģiju un veidot jaunas mākslas robežas, balstoties uz prasmēm, uz meistarību strādāt ar materiālu? Šobrīd dominējoša mākslas prasme, manuprāt, ir ātra kontekstu savienošana – kontekstu akcelerācija. 

Gļebs Panteļejevs: Zini, es laikam tam, ko es toreiz teicu, piekristu daļēji. Man šobrīd tas izklausās pēc pārāk novienkāršota secinājuma. Tagad es tā neteiktu. Ņemot vērā pārmaiņas tehnoloģijās un sevišķi MI, es teiktu, ka tā taktilā, jutekliskā formas izjūta, pie kuras esam pieraduši, noteikti mainīsies. MI rada iluzoritāti un virtualitāti. Materiāla izpratne vizuālajā mākslā varētu ļoti mainīties. Līdzīgi kā mūzikā materiāls ir skaņa, nevis vijole, arī vizuālajā mākslā materiāls var kļūt nemateriāls. Bet ir cita lieta. Atceros, Miervaldis Polis uzsvēra, ka māksla ir no vārda “mācēt”, kā viņš teica – “mākt”. Kaut kas ir jāmāk. 

Inga Šteimane: Jautājums – kas ir jāmāk?

Gļebs Panteļejevs: Tāds piemērs. Kad līst lietus un vēl redzama saule, tas izskatās ļoti skaisti. Estētisks baudījums! Man tas ļoti patīk un provocē domas. Bet – tā nav māksla. Tas jau ir, tas ir esošais. Bet mākslu vajag radīt, vajag uztaisīt. Māksla ir darbība ar rezultātu. Es dažkārt iebilstu pret to, ko vēroju mūsu partneru augstskolās, kur, starp citu, strādā brīnišķīgi, talantīgi pasniedzēji. Bet orientācija ir uz procesu. Rezultāts nav svarīgs. Man prasa: kāpēc Tevi interesē rezultāts? Dabu gribi piesārņot? Nevajag! Izstrādāsim koncepciju, ideju un tālāk – nekas. Mani tas kaitina, jo es neredzu konsekvenci. Piemēram, koncentrējamies uz procesu automobiļu ražošanā: ir rāmis, ir riteņi, un tālāk – paši? 

Inga Šteimane: Tava māksla ieņem ļoti interesantu vietu laikmetīgajā mākslā. Tu strādā ar klasiskiem materiāliem un nopietnā noskaņā. Tavos darbos ir drāmas. Tomēr Tu esi integrējis arī postmodernu rotaļīgumu, ironiju. Tas organiski sadzīvo. Un vēl Tu esi panācis, ka Tavi stāsti ir ļoti personīgi. Jautājums būtu tāds: ja Tu saki, ka starp tēlu un zīmi Tu dod priekšroku tēlam, tad kāpēc? Vai tēls Tev ļauj stāstīt stāstus, turpretī zīme pieprasa abstrakciju?

Gļebs Panteļejevs: Galvenā zīmes un tēla atšķirība ir vispārinājuma pakāpe. Zīme ir augstāks, pārāks vispārinājums. Otrs, kā es varu komentēt – nevis es atrodu tēlu, bet tēls atrod mani. Man patīk mākslā ietvert notikumus, sižetus, un tie ir vērsti uz izteikšanos tēlā. Tā māksla, ar kuru es izaugu, bija ar izteiksmīgiem sižetiem. Mans vectēvs sapņoja kļūt par mākslinieku un studēja VHUTEMAS (Вхутемас, akronīms revolucionārai Maskavas mākslas institūcijai, ko dibināja 1920. gadā – Высшие художественно-технические мастерские – I.Š.). Viņš bija spiests no skolas aiziet, jo bija slēpis savu izcelsmi – no turīgas Donas kazaku ģimenes. Viņš kļuva par profesionālu armijas cilvēku, jo otra izvēle bija lēģeris. VHUTEMAS viņš studēja divdesmitajos gados, kad tur pasniedza Rodčenko, Klucis un citi izcili modernisti. Tomēr Aivazovskis un Repins ar savu spēcīgo, ļoti emocionālo mākslu mūsu ģimenē bija cieņā. Es uzaugu ar pārliecību, ka māksla ir tas, kur kaut kas notiek. Kaspars Dāvids Frīdrihs man bija mīļākais mākslinieks trīspadsmit gadu vecumā un ir arī tagad. Abstrakto mākslu es atklāju vēlāk, kad jau interesējos profesionāli.

Inga Šteimane: Tavs mākslinieka dvēseles kodols ir romantisks! Runājot par romantismu, kur dabas spēki ir nevaldāmi – es redzu to kā interesantu kontekstu Tavai iepriekš minētajai vēlmei visu kontrolēt. Veidojas konflikts, pretējību drāma. 

Gļebs Panteļejevs: Varu piekrist. Romantiķiem svarīgākais vēstījums ir nevis fakts, ka kuģis grimst un cilvēciņš ir maziņš, bet gan tas, ka daba ir ideāls. Romantisma morāle ir tāda, ka dzīve, ikdiena, ko cilvēks ir izveidojis, ir bezjēdzīga un nožēlojama. Īstā dzīve ir daba ekstrēmās kondīcijās. Drupu valdzinājums. 

Inga Šteimane: Atgriežoties pie Tavas “Brīvības statujas”. Šis brīvais cilvēks ar maisiņiem, kurš nekur nestrādā, kuram ir sava dienas kārtība, kas nav pakļauta darba devējam – viņš ir izlauzies no sistēmas. Vai viņa brīvība ir lielāka nekā mūsējā? 

Gļebs Panteļejevs: Bez šaubām, nevar idealizēt. Bomzis cieš. Viņam sāp un salst. Taču viņš nesaņem e-pastus, uz kuriem obligāti jāatbild. Jerofejevs savā grāmatā “Maskava–Gailīši” ģeniāli apraksta alkoholiķu kliedzienu – tādu augstāko atbrīvošanās pakāpi. Viņiem viss ir pofig atšķirībā no citiem, kas ir ieciklējušies un strukturēti. Jā, tieši tā, manos tēlos ir frustrācija starp tieksmi kontrolēt un strukturēt no vienas puses, bet no otras ir Kaspara Dāvida Frīdriha daba ekstrēmās kondīcijās. Kaut kur tur es dzīvoju. 

Inga Šteimane: Nupat klausījos Nikolā Burjo, un viņš, slavens ar saviem tendenču novērojumiem un definējumiem mākslā un sabiedrībā, sacīja, ka pašlaik mēs piedzīvojam agresīvu publiskās telpas infantilizāciju. Atsevišķas tendences jauno mākslinieku mākslā, kas vienmēr ir lielisks sabiedrības spogulis, manuprāt, apstiprina nevis agresiju, bet infantilismu. Kā Tu to komentētu?

Gļebs Panteļejevs: Es nekādā gadījumā infantilismu nesaistītu ar piederību paaudzei. Man ir pietiekoši liela pedagoģiskā pieredze, un es noteikti zinu, ka tas nav paaudzes fenomens. Es drīzāk izceltu citas īpašības. Jaunā paaudze ir prasīga. Viņiem pienākas. Tā viņi ir audzināti, ka viņiem pienākas. Bet teikt, ka viņu radošās darbības rezultāts būtu infantilisms – nē.

Inga Šteimane: Infantilisms ir atbildības neuzņemšanās, atteikšanās no patstāvīgas spriešanas. 

Gļebs Panteļejevs: Infantilismu es drīzāk redzu darbos, kur ir vēlme runāt par aktuālām idejām, bet trūkst patstāvīgu spriedumu. Tur es redzu Grētas Tūnberjas attieksmi. Labāk, lai puse cilvēku iet bojā, bet puse dzīvos komunismā… Tā izpaužas infantilisms. Citādi – es redzu ļoti daudz smagu pārdomu un atbildības jauno mākslinieku darbos. Kur varbūt rodas tas, ko var saukt par vieglumu – jaunieši neorientējas elementārās lietās, kas attiecas uz vēsturi. Viņi nezina vēsturi. Viņi zina, ka bija Latvija, pēc tam bija okupācija 1940. gadā, un tagad atkal ir Latvija. Kad un kā bija Latvija pirms okupācijas? Vienmēr! Kas bija līdz 1918. gadam? Tas bieži vien ir jāskaidro. Nezinu, vai var teikt, ka tas ir jaunās apmācības sistēmas dēļ, bet par vēsturi, par laikiem sajēgas nav. Jaunā apmācības sistēma ir šāda: sākam no tagadnes, no laikmetīgās mākslas un tad kāpjamies atpakaļ. Es dodu sev atlaides, jo esmu dzīvojis pavisam citos laikos, taču es nezinu, vai tas ir pareizi. Laikmetīgā māksla taču no kaut kā izaug, uz kaut kā balstās. Piemēram, ir Senās Ēģiptes māksla. Bet studenti to nav vēl studējuši, un viņi to neredz. 

Inga Šteimane: Kas būs redzams Tavas izstādes “Monumenti” otrajā stāvā?

Gļebs Panteļejevs: Tu pareizi definēji – būs psihedēliskas noskaņas. Būs krāsa. Būs sešdesmito gadu brīvība un atļaušanās. Kā 1968. gada multenē “Yellow Submarine”. Būs taureņi uz sienām. Koši. Spilgti. Bet es apzinos, ka es idealizēju sešdesmitos gadus. Kādreiz man likās, ka tā ir pēdējā īstā brīvība. Bet nekā! Izlasīju Kīta Ričardsa grāmatu un sapratu, ka tā ir ilūzija (Keith Richards, angļu mūziķis, dziedātājs, dziesmu autors un viens no grupas The Rolling Stones dibinātājiem – I.Š.). Sešdesmitie gadi Rietumos ir bijis ļoti drūms laiks, visi dzīvoja ar sajūtu, ka tūlīt būs karš, bija Vjetnamas karš, bīstama kriminālā situācija uz ielas, dziļa krīze ekonomikā. Policija vērsās pret radošo brīvību. Protams, brīvība, kas visus iespaidoja, bija seksuālā revolūcija, mode, populārā mūzika, disku vāki, tāpēc šodien to laiku idealizējam. Iluzora idealizācija. 

Inga Šteimane: Tava skulpturālā instalācija “Tauriņi vēderā” otrajā stāvā arī ir sava veida brīvības vēstījums. Ir būtiskas sasauces ar pirmo stāvu. 

Gļebs Panteļejevs: Jā. Tas ir jautājums par to, kas ir brīvība un kas ir ilūzija. Pirmajā stāvā būs milzīgs taurenis/tanks – skulptūra “Tauriņa efekts” no Corten tērauda. Un tieši tā pati forma, bet cits izmērs, pilnīgi cits materiāls – poliuretāna putas un krāsa – būs otrajā stāvā. Viena un tā pati forma iedarbosies pilnīgi atšķirīgi. Absolūti citādi! Tas man šajā izstādē ir ļoti būtiski – parādīt, ka viena un tā pati forma var radīt absolūti pretēju iespaidu. Drāma un eiforija. Smagums un psihedēlisks vieglums. 

Inga Šteimane: Veidojas universāls stāsts par vienas un tās pašas idejas dažādiem pielietojumiem, dažādām, radikāli atšķirīgām izpausmēm. Par dažādiem kodiem. Gudra izstāde.

Gļebs Panteļejevs: Tas ir stāsts par formas neviennozīmību. Vienu un to pašu formu var dažādi piepildīt ar saturu. Un atšķirīgi izmantot. Viss mūsu pasaulē ir daudzveidīgi pielietojams. 

Inga Šteimane: Vārds “monuments”, kas radies no latīņu valodas un nozīmē “piemineklis”, “piemiņas vieta” vai “atgādinājums”, ir cēlies no darbības vārda “monere”, kas nozīmē “atgādināt”, “brīdināt” vai “ieteikt”. Vai Tu ar savu personālizstādi gribi ko ieteikt?

Gļebs Panteļejevs: Šobrīd atmiņu, morāli un atgādinājumu ietver jēdziens “memoriāls”. Savā izstādē es drīzāk komunicēju ar monumenta mūsdienu nozīmi. Mūsdienās monuments vairs nav galvenokārt atgādinājums, konstatācija, instrukcija. Monuments ir vispirms estētiska kategorija. Svarīga ir tieša, emocionāla iedarbība uz cilvēku. Profesionālajā slengā vārdam “monumentāls” ir pozitīva konotācija. 

Inga Šteimane: Liels paldies par sarunu! 

• Citāts no kinofilmas “Briljanta roka” (1969) 

Teksts: kuratore Inga Šteimane

PAR MĀKSLAS STACIJU “DUBULTI”

Kopš 2015. gada Mākslas stacija “Dubulti” ir iekļaujoša un eksperimentāla platforma laikmetīgajai mākslai Latvijā. Būdama gan profesionāla kultūras institūcija, gan ikvienam pieejama publiska telpa, tā piedāvā paraugu tam, kā māksla var jēgpilni iesaistīties sabiedrībā – nevis izolējoties, bet iekļaujoties ikdienas ritmā. Izstādes Mākslas stacijā “Dubulti” tiek kūrētas augstā profesionālā kvalitātē un piesaista plašu auditoriju – gan vietējo, gan starptautisko. Mākslas stacijas “Dubulti” izstāžu programma tiek īstenota ar Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. 

Izstāde “Monumenti” Mākslas stacijā “Dubulti” ir skatāma no 2026. gada 12. jūnija līdz 2. septembrim katru dienu no plkst. 9.00 līdz 18.00. Ieeja – brīva. 

Informācija – https://artstationdubulti.lv.

Tikšanās ar mākslinieku un kuratori izstādē :
14. jūnijā plkst. 14.00
12. jūlijā plkst. 14.00

9. augustā plkst. 14.00

ATBALSTA: Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība, Valsts kultūrkapitāla fonds