Izstāde, kas veltīta mūsu psihei
Ielūgums uz Vidvuda Zviedra lielāko personālizstādi, kas veltīta mūsu psihei
Ar vērienīgu jaundarbu klāstu sevi piesaka mākslinieks Vidvuds Zviedris Mākslas stacijā “Dubulti” tiek atklāta viņa personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis”. “Kas notiek ar mūsu psihi, ņemot vērā, ka vardarbība ir tik redzama, bet mūsu ietekme ir tik niecīga,” jautā Vidvuds Zviedris, kurš no 1995. gada dzīvojis un strādājis Amerikā, bet 2020. gadā atgriezies dzimtenē un tagad sarīkojis savu lielāko personālizstādi.
Vidvuda Zviedra personālizstādes “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” atklāšana Mākslas stacijā “Dubulti” norisināsies 24. oktobrī pulksten 18.00.
Vidvuds Zviedris norāda, ka strādājot pie šīs izstādes pilnā mērā ir ļāvis izpausties tādiem tēlu radīšanas un domāšanas veidiem, kurus agrāk ierobežojis. “Agrāk es strādāju, iznīcinot sākuma variantu, veicot pārstrādi un atrodot ko svarīgāku. Taču šoreiz es ļāvos instinktam un sevi nelaboju,” saka Vidvuds Zviedris un piebilst, ka zemapziņas iekustināšana viņam šķiet mākslā tas vērtīgākais.
”Izstādes darbi tēlaini raksturo pretrunu starp indivīdu, kas ir katrs cilvēks, un varas definētu anonīmu cilvēkresursu, ko patīk darbināt politikai. Caur kontrastiem darbu mērogā, to rādītajā spriedzē, izstāde risina tēmu par līdzatbildību mūsdienu pasaulē. Vidvuds Zviedris savā mākslā dinamiski pārvietojas no glezniecības uz lielformāta tēlniecību, uz objektiem, uz fotogrāfiju, viņš iesaista atrastus un ar pieredzi uzlādētus materiālus. Savu simbolisku vietu izstādē raduši mākslinieka sešgadīgās meitas zīmējumi,” pastāsta kuratore Inga Šteimane.
Uz jautājumu, ko mākslinieks teiktu tiem skatītājiem, kas atpazīs izstādes nosaukumā Ojāra Vācieša dzejas rindas, Vidvuds Zviedris atbild: “Gan dzeja, gan māksla iedarbojas uz mūsu psihi neparedzami. Izlasot šos Ojāra Vācieša dzejas vārdus, mums nav precīzas vēstījuma skaidrības, bet ar skanējuma ačgārnību un noslēpumainību, tie liek kaut kam mūsos iekustēties. Es ceru, ka skatītāji to varētu sajust, ka mani darbi balstās uz citu strāvojumu, kas nav apzināti domāts cilvēka psihes manipulācijai. Tie veidoti tā, lai modinātu cilvēkos to snaudošo akmeni, kurš pakustoties ļauj mums saredzēt šo pasauli mazliet citādāk.”
Vidvuds Zviedris (1976) ir dzimis Rīgā. Studējis Mākslas un dizaina koledžā Detroitā, ASV, glezniecības nodaļā (1995-1999). Sadarbojas ar McCormick galeriju Čikāgā, ASV, kur kopš 2003. gada sarīkojis vienpadsmit personālizstādes, tostarp “Vēl tālāk un tālāk” (2025). Kopš 2020. gada Vidvuds Zviedris dzīvo un strādā Latvijā. Darbi kolekcijās: Djūka Universitātes Rubensteina Reto grāmatu un manuskriptu bibliotēkā Daremā, ASV; Dipola Universitātē Čikāgā, ASV; Tafta universitātes Tiša bibliotēkā Medfordā, ASV un citur, kā arī Latvijas Nacionālās Bibliotēkas krājumā Rīgā.
Vidvuda Zviedra izstādes “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” publiskā programma |
25.oktobrī plkst. 16.00 - saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani Jūrmalas Rudens ekskursiju nedēļas ietvaros.
26. oktobrī plkst. 14.00 - saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani Jūrmalas Rudens ekskursiju nedēļas ietvaros.
9. novembrī plkst. 14.00 - saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani.
14. decembrī plkst. 14.00 - saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani.
Vidvuda Zviedra personālizstāde “Reiz bija zila zāle un zaļas debesis” Mākslas stacijā “Dubulti” norisinās no 24.10.2025. līdz 01.02.2026. Izstāde apskatāma katru dienu, arī brīvdienās un svētku dienās no plkst. 9 līdz 18.00. Ieeja izstādē un pasākumos brīva.
Mākslas programmu Mākslas stacijā “Dubulti” atbalsta Jūrmalas valstspilsētas dome un Valsts Kultūrkapitāla fonds.
REIZ BIJA ZILA ZĀLE UN ZAĻAS DEBESIS
Mākslinieks Vidvuds Zviedris sarunā ar izstādes kuratori Ingu Šteimani
Inga Šteimane: Izstādes nosaukums sākas kā pasaka – “Reiz bija…”. Vai izstāde ir līdzīga pasakai?
Vidvuds Zviedris: Nē, jo izstāde netika veidota, balstoties pasakas struktūrā.
Inga Šteimane: Kādi tēli manifestējas izstādē?
Vidvuds Zviedris: Pamatideja, kas mani nodarbina, ir šī šobrīd absolūti neparastā situācija, kurā, pateicoties viedierīcēm, mums ir dota iespēja tiešraidē ieskatīties cilvēku visbaisākajā uzvedībā. Tiek pārrakstīta vardarbības vēsture. Ja agrāk paļāvāmies uz ziņām, kur ir selektīvi formēti žurnālistu un fotogrāfu materiāli, būtībā viņu radīti tēli par vardarbību, tad tagad mums ir iespēja tiešraidē būt karā, vardarbībā un ciešanās. Tas mūs padara par līdzdalībniekiem. Vai esam līdzdalībnieki? Pasīvi? Aktīvi?
Inga Šteimane: Kas Tevi pašu visvairāk satrauc šajā situācijā? Tas, ka Tu esi spiests būt pasīvs šo notikumu akceptētājs?
Vidvuds Zviedris: Jā. Kā ar to sadzīvot? Izstādes konceptualizēšana man veidojās, lasot Martina Eimisa grāmatu “Interešu zona” (Martin Amis “The Zone of Interest”), tagad ir tapusi arī filma. Grāmatas tēli ir vācu SS virsnieka ģimene, kas dzīvo it kā normālu dzīvi blakus koncentrācijas nometnei. Viņi kopj dārzu, svin svētkus, pārrunā sadzīvi, bērni apmeklē skolu, tikmēr turpat aiz žoga mirst tūkstoši. Manuprāt, mēs esam līdzīgā situācijā. Kas notiek ar mūsu psihi, kad vardarbība ir tik klātesoša un redzama, bet mūsu ietekme – tik niecīga? Kādēļ vardarbība joprojām ieņem tik būtisku vietu pasaulē un mūsu dzīvē? Mēs taču esam solījušies – tas nekad vairs nedrīkst atkārtoties. Bet tas turpina un turpina atkārtoties. Un mēs ar to sadzīvojam.
Inga Šteimane: Izstādē ir Tavas meitas zīmējumi.
Vidvuds Zviedris: Meitas zīmējumi ir būtiska izstādes daļa. Viņas darbos redzu cerību pilnus tēlus – varavīksne, debesis, zvaigznes, saule.
Inga Šteimane: Es saprotu, ka bērna veidotie tēli lielā mērā ir noteikuši izstādes nosaukumu, izstādes sākumpunktu ideālistiskā vīzijā.
Vidvuds Zviedris: Jā, tas noteica izstādes nosaukumu un vienlaikus iezīmēja sadursmi ar acīmredzamo, kas ir citāds. Zāle nav zila, un debesis nav zaļas. Te veidojas izstādes daudzslāņainība, jo šī teikuma būtība var būt dažāda – reizē mistika, noslēpums un arī vārdu spēle.
Inga Šteimane: Tas varētu būt arī pieauguša cilvēka apzināts sirreālisms – iztēloties ačgārnu pasauli. Taču Tavā gadījumā, šķiet, priekšplānā izvirzās atmiņas, nojausmas par paradīzi, kur viss ir iespējams labā veidā.
Vidvuds Zviedris: Redzot maigumu, ar kādu veidoti meitas zīmējumi, es nevaru nedomāt par to, kas un kurā brīdī notiek ar mums, cilvēkiem, pieaugot. Kurā brīdī izdzīvošanas instinkts un cīņa par resursiem ņem pār mums virsroku? Vai lielvaru situācijā vispār ir iespējams komunicēt par resursu sadalījumu bez vardarbības? Vai to būtu iespējams veikt diplomātiski? Vai arī mēs vēl aizvien esam tik neattīstīti un dzīvnieciski, ka izdzīvošanas princips ir primārā politika?
Inga Šteimane: Tava izstāde, manuprāt, tēlaini raksturo pretrunu starp indivīdu, kas ir katrs cilvēks, un varas definētu anonīmu cilvēkresursu, ko patīk darbināt politikai. Individuālajā ir skaistais cilvēciskais kodols. Dzīves laikā to nereti izdzēš.
Vidvuds Zviedris: Manuprāt, tas ir pamatprincips, kā vara eksistē – ļaujot iznīcināt individuālo domāšanu. Tiek veidota upuru masa, kam nav vārda un kas ir iznīcināšanas vērta. Tiek iedarbināta terminoloģija – dažādi specifiski apzīmējumi apkarojamajai grupai. Un bieži vien apzīmējumi tiek adresēti upuriem, ne varmākām. Arī tas ir iekļauts manā izstādē – sajūta par to, ka anonīmais, citādais vienmēr ir bieds un šķiet kā apdraudējums. Individuālajā pasaulē mums vardarbība ir nepieņemama, slepkavība, zādzība tiek tiesāta. Bet varas līmenī to nereti normalizē. Glorificē. Un cik viegli mēs pakļaujamies manipulācijai! Ja mēs to dekonstruētu, mēs varētu veidot veselīgāku sabiedrību. Bet mēs nespējam. Nav resursu. Tāpēc, piemēram, viens no izstādes darbiem sauksies “Cik daudz resursu ir ieguldīti melos”. Nosaukums citē amerikāņu rakstnieku Koutsu (Ta-Nehisi Coates). Cik precīzi pateikts – informācijas telpa ir piesātināta ar šo ļoti apzināto melu klāstu. Ko darīt? Kā atrast patiesību?
Inga Šteimane: Mums bieži steidzami liek izvēlēties varmākas vai upura lomu.
Vidvuds Zviedris: Un bieži vien mums nav izvēles. Mūs noliek fakta priekšā.
Inga Šteimane: Vai Tavi darbi ir intelektuāli, vai intuitīvi?
Vidvuds Zviedris: Izstādes darbi ir tapuši drīzāk zemapziņas stāvoklī. Esmu aktīvi domājis par konkrētām tēmām, bet tēli visbiežāk rodas iemiegot vai pamostoties – pusapziņas stāvoklī.
Inga Šteimane: Pirmajā stāvā Tu veido attiecības starp savas meitas zīmējumiem un lielajām skulptūrām no oša stumbriem. Ir arī Tava glezna, kas kopē vai pārstāsta meitas zīmējumu motīvu – varavīksni. Kādi ir saskares punkti, vai gluži pretēji – kā šie darbi atgrūžas cits no cita?
Vidvuds Zviedris: Savu gleznu ar varavīksnes tēlu es veidoju, saglabājot meitas zīmējuma raksturu, bet strādājot ar savu glezniecisko pieeju. Mans uzstādījums bija, ka līdzīgi kā meitas zīmējumi top ātri, arī mana glezna ir jārada ātri, lai saglabātu instinktīvo, absolūti brīvo radīšanas sajūtu. Saikne starp varavīksni un koku ir daba. Es nekad neesmu izmantojis figurālus tēlus, tas vienmēr ir ainavisks motīvs, kas virzās uz abstrakciju. Koka stumbra vijība kopā ar varavīksnes lokiem un arī milzīgi kontrasti mērogā – meitas mazie zīmējumi, mans lielais gleznojums un milzīgā skulptūra. Simbolisks vieglums pret simbolisku smagumu, kontrasts, spriedze un tomēr iespējama intuitīva radniecība.
Inga Šteimane: Vai identificēšanās ar bērna darba raksturu nesa radošas atklāsmes?
Vidvuds Zviedris: Interesanti bija noteiktā ātrā laikā pabeigt darbu un neturpināt. Veids, kā es gleznoju līdz šim, ir bijis citāds – uzgleznot, pēc tam aizgleznot un atkal uzgleznot. Iznīcinot sākuma variantu un veicot pārstrādi, es atradu ko dziļāku un svarīgāku. Taču šoreiz es ļāvos instinktam un sevi nelaboju. Gleznu pēc uzgleznošanas uzreiz ietinu, lai neturpinātu. Ļāvu savai divdesmit piecu gadu gleznošanas pieredzei vienkārši būt.
Inga Šteimane: Tu neļāvi sev iekļūt prāta mežģos.
Vidvuds Zviedris: Tieši tā. Tāds bija nodoms. Man tuvs ir amerikāņu gleznotāja Filipa Gastona (Philip Guston) teiktais, ka viņš ir morālists, proti, ja viņš ir sākotnēji ielicis rozā laukumu gleznas kreisajā stūrī, tad viņam tas jāaizglezno, jāiet cauri grūtībām, lai tas rozā tur atkal atgrieztos. Ne tieši tāda, bet savā ziņā līdzīga ir bijusi mana metode, kā ieraudzīt svarīgo.
Inga Šteimane: Izstādes otrajā stāvā būs metaforas ar konkretizētākiem vēstījumiem, kas veltīti faktiem. Un morālei.
Vidvuds Zviedris: Stāsts sāksies ar meitas zīmējumu – it kā bērnišķīgiem, vienkāršiem, taču simboliski mūžīgiem tēliem – zvaigzni, sauli, mākoņiem. Blakus lieku savu gleznu ar zvaigžņu konstellāciju. Konkrēts skats vēlu naktī Piebalgā. Šie darbi mums radās neatkarīgi vienam no otra. Un man tas likās tik interesanti, ka manī šī vēlme – attēlot simbolus – ir saglabājusies, taču biju to sev noliedzis. Otrais stāvs saistās ar pirmo materialitātes ziņā – koks, šķiedra, apgleznotas senas māla flīzes, zīmējumi, gleznojumi. Spogulis, kurš sasaucas ar fabulu par spoguli, kas rāda dvēseles atspulgu. Tam, kurš varētu lūkoties sešdesmit sekundes, karalis dotu karaļvalsti. Neviens to nevarēja. Būs arī fotogrāfijas – šīs izstādes kontekstā ļoti svarīgā Martina Eimisa “Interešu zona” pie manas rīta kafijas. Sākotnēji gluži netīšām kadrā iekļuva galvaskauss. Taču galvaskauss turpina izstādes stāstu, kas būtībā ir eksistenciāls ceļš no bērnības līdz nāvei un viss pa vidu esošais, ko redzam, jūtam, izdarām, pārciešam, viss, ko nodarām citiem un sev. Dzīves cikliskums. Arī norāde uz nemirstību. Pirmā stāva oši bija nolemti malkai, bet tie pārtapa mākslas darbā. Mākslas spēja ir turpināt esību.
Inga Šteimane: Tavā mākslā ir dinamiska pārvietošanās no glezniecības uz tēlniecību, uz objektiem, uz fotogrāfiju, zīmējumiem, tu iesaisti atrastus un ar pieredzi uzlādētus materiālus. Kā ir veidojusies šī neierobežotā attieksme pret materiālu?
Vidvuds Zviedris: Radīšanā viss ir viens. Radīt mālā, radīt eļļā uz audekla vai fotogrāfijā – es vienmēr strādāju ar proporcijām un attiecībām. Robežu nav. Man pat šķiet, ka māksliniekam tas ir bīstami – neļauties šīm brīnišķīgajām pārejām. Rokraksts nezūd. Manas izvēles vienmēr ir atpazīstamas. Kad es sevi ilgāku laiku biju ierobežojis tikai glezniecībā, tas radīja izsīkumu un pārāk lielu cīņu, jo bija pazudusi pārtapšanas enerģija. Agrāk mana glezniecība tapa ļoti sarežģīti, ļoti komplicētā procesā. Šobrīd tēlus radu vieglāk. Ar prieku pret konkrēto materialitāti. Mani, piemēram, neinteresē plastmasa, bet saista organiska materiāla vecums, nobružātība, rūsējums. Tā ir mana personīgā estētika, kas liek man atrast darbu materiālus.
Inga Šteimane: Abstraktais un stāstošais – kāda ir Tava metode to sakausēt?
Vidvuds Zviedris: Instinktīva. Tēlu ziņā izstāde ir intuitīva, bet, protams, balstoties pieredzē strādāt ar vizuāliem tēliem, kas ir bijis kā dialogs starp mākslas vēsturi un mani. Tas ir sakausējums, kurā jūtos ļoti labi. Strādājot pie šīs izstādes, jutu, ka esmu pilnībā ļāvis izpausties tādiem tēlu radīšanas un domāšanas veidiem, ar kuriem agrāk tomēr veicu dažādus kompromisus. Man ir daudz jautājumu. Bet es tos vairs neslāpēju.
Inga Šteimane: Ko tu teiktu tiem skatītājiem, kas atpazīs izstādes nosaukumā Ojāra Vācieša dzejas rindas. Kā tu iezīmētu saikni?
Vidvuds Zviedris: Gan dzeja, gan māksla spēj iedarboties uz mums neparedzami. Mēs nezinām, kas tas ir, bet mēs to sajūtam. Izlasot šos Ojāra Vācieša dzejas vārdus, mums nav precīzas vēstījuma skaidrības, bet ar skanējuma ačgārnību un noslēpumainību tie kaut ko mūsos iekustina. Un rodas telpa radošumam un interpretācijai. Es ceru, skatītāji sajutīs, ka mani darbi balstās uz citu strāvojumu, kas nav apzināti domāts cilvēka psihes manipulācijai. Tie veidoti, lai modinātu cilvēkos to snaudošo akmeni, kurš pakustoties ļauj mums saredzēt pasauli mazliet citādi. Zemapziņas iekustināšana man šķiet tas vērtīgākais mākslā.
Inga Šteimane: Izstāde, kas iekustina esības noslēpumu. Paldies, Vidvud, un novēlam skatītājiem aizraujošu ceļojumu izstādē!
Publiskā programma:
Ekskursija 25. oktobrī plkst. 16.00 – saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani Jūrmalas Rudens ekskursiju nedēļas programmā.
Ekskursija 26. oktobrī plkst. 14.00 – saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani Jūrmalas Rudens ekskursiju nedēļas programmā.
Ekskursija 9. novembrī plkst. 14.00 – saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani.
Ekskursija 14. decembrī plkst. 14.00 – saruna ar mākslinieku Vidvudu Zviedri un kuratori Ingu Šteimani.
Vidvuds Zviedris (1976) ir dzimis Rīgā. Studējis Mākslas un Dizaina koledžā Detroitā, ASV, glezniecības nodaļā (1995–1999). Sadarbojas ar McCormick galeriju Čikāgā, ASV, kur kopš 2003. gada notikušas vienpadsmit mākslinieka personālizstādes, tostarp Far and Further Still (2025). Kopš 2020. gada Vidvuds Zviedris dzīvo un strādā Latvijā. Darbi kolekcijās: David M. Rubenstein Rare Book & Manuscript Library, Duke University, Darema, ASV; University of DePaul, School of Music, Čikāga, ASV; Tisch Library at Tufts University, Medforda, ASV; University of Illinois at Champaign–Urbana, Šampeina, ASV; Ryerson & Burnham Library at the Art Institute of Chicago, Čikāga, ASV; Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīga.
Jau desmit gadus Mākslas stacija “Dubulti” ir iekļaujoša un eksperimentāla platforma laikmetīgajai mākslai Latvijā. Dubultu stacija ir attīstījusies kā ilgtspējīga hibrīdtelpa, saglabājot sākotnējo funkciju un pievienojot jaunu. Būdama gan profesionāla kultūras institūcija, gan brīvi pieejama publiska telpa, tā parāda, kā māksla var jēgpilni iesaistīties sabiedrībā – nevis izolējoties, bet iekļaujoties ikdienas ritmā. Izstādes Mākslas stacijā “Dubulti” tiek kūrētas augstā profesionālā kvalitātē un piesaista plašu Latvijas un ārvalstu auditoriju. Kopš atklāšanas 2015. gadā Mākslas stacija “Dubulti” ir Eiropā vienīgā profesionālā izstāžu zāle funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Programmu tiek veidota ar Jūrmalas valstspilsētas domes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.