"Kā veidot mākslas darbu kara laikā?", "Vai mākslas darbs var būt jēgpilna reakcija uz karu?" un "Vai mākslai var būt dziedinoša ietekme uz kara katastrofu?”

Diānas Adamaites jaunākās gleznas izstaro tik dziļu prieku, ka nevilšus rodas jautājums – ko īsti viņa glezno? Izstādes nosaukums – “Frekvences telpā” – piedāvā zināmu atbildi. Tomēr gleznas neizskatās pēc abstraktām frekvenču diapazonu notācijām. Tās ir kā mirdzošas mutācijas, kas tvertas starp uztveri un slēpšanu, balansējot starp klātbūtni un prombūtni, starp kaut ko un neko.