Pavisam mazas svinības. Kristaps Ancāns & Pauls Rietums
Pavisam mazas svinības
Kristaps Ancāns & Pauls Rietums
Kuratore: Inga Šteimane
06.06.2025.–15.09.2025.
Mākslas stacija Dubulti | Svinam 10 gadus
Izstāde, ko veidojis Kristaps Ancāns un Pauls Rietums, iezīmē Mākslas stacijas “Dubulti” desmito darbības gadu. Kopš 2015. gada šī unikālā platforma ir devusi jaunu skatījumu uz laikmetīgās mākslas iespējām publiskajā infrastruktūrā. Dubultu stacija ir attīstījusies par hibrīdtelpu, neiemainot vienu funkciju pret citu, jo apmeklētājs ir viesis gan izstāžu telpā, gan stacijā. Šī mijiedarbība veido pieejamu kultūrtelpu, ļaujot laikmetīgajai mākslai ienākt sabiedrības ikdienā.
Par izstādi.
Izstādes centrā atrodas protoindustriālas modulārās sistēmas. Tās ir izstrādātas sadarbībā ar “Latvijas Finieri”, “Troju” un “IGLU Soft Play”.
“Pavisam mazas svinības” apbrīno trauslās robežas starp mākslu un dizainu, vienlaikus iedziļinoties smalkajās pārejas zonās, kur dažādas jomas, nozares un autorības satiekas ne tikai materiālā un formā, bet arī kopīgā ziņkārē par ikdienišķo daudzslāņainību un tās pretrunām sabiedrībā. Patiesie svētki neslēpjas tikai formā. Tie ir uzmanībā, apstāšanās brīdī, skatienā, kas uzkavējas nedaudz ilgāk, nekā nepieciešams.
Izmantojot telpiskas iejaukšanās un materiālu eksperimentus, izstāde interesējas par Dubultu stacijas daudzslāņaino arhitektonisko identitāti — sākot no tās saknēm sociālistiskas reprezentācijas arhitektūrā līdz formā iestrādātam avangardam, kas negaidīti savienots ar lirisku naratīvu. Ancāns un Rietums ciena šo publisko telpu, vienlaikus uzmanīgi pārveidojot tās fizisko un simbolisko klātbūtni.
Pauls Rietums saka: “Man ir ļoti svarīgi publiskos līdzekļus izmantot tādā veidā, lai tie strādā ar telpas kvalitāti, lai atdod tai atpakaļ kvalitāti, nevis tikai izmanto telpu. Publiskie līdzekļi, kas tiek ieguldīti telpā un projektā, tiek ieguldīti tā, lai tie nekļūst savtīgi un pašmērķīgi, lai nekļūst uz mākslinieka ego centrēti, bet lai vērsums ir uz kopīgo publisko telpu, uz vidi, kurā notiek publiska darbība, publiska pastāvēšana.”
Kristaps Ancāns komentē: “Par publiskās telpas kvalitāti - to var saprast funkcionāli, un var saprast kā kaut ko vizuāli baudāmu, pieņemamu vai nepieņemamu. Teiksim, vai mēs vēlamies atrasties noteiktās telpās vai nevēlamies. Vai, ieejot kādā telpā, mums pēkšņi sāk sāpēt galva, tāpēc, ka vides vizuālā kvalitāte nav tīkama. Man šķiet svarīgi to uzsvērt, ka kvalitāte var būt ne tikai funkcionalitāte, ne tikai pieejamība, bet arī tas, kā uztveram telpu. Mūsos darbojas domāšanas konstrukcijas.”
Izstāde šķīdina ne vien klasifikāciju robežas, bet arī ikdienas uzvedības impulsus. Tā rada vietu statiskumam kustībā un uzmanībai ieradumā. Skatītājs var kļūt par daļu no darba, apsēžoties uz skulptūras vai atspiežoties pret ideju. Šajā telpā robežas starp vērotāju un līdzdalībnieku kļūst neskaidras: vai objekts ir radīts, lai noturētu tavu svaru, vai — lai balstītu ideju. Šajā telpā funkcija valkā fikcijas masku, bet fikcija kļūst par struktūru funkcionālajā.
Sadarbība ar industriju un atbalsts
Izstāde tapusi ciešā sadarbībā ar trim partneriem, vadošiem nozares uzņēmumiem Latvijā, kuru ieguldījums ir ne tikai materiāls, bet arī konceptuāls. Dizaina un izgatavošanas process pats par sevi kļuva par izstādes naratīva neatņemamu daļu — dzīvu dialogu starp radošo ieceri un rūpniecisko precizitāti.
“Latvijas Finieris”, viens no ievērojamākajiem augstas kvalitātes bērza saplākšņa ražotājiem Eiropā, nodrošina izejmateriālu, kas kalpo par pamatu modulārajai sistēmai.
“Troja”, kas pazīstama ar individuāli pielāgotiem koksnes apstrādes risinājumiem, piedalījās fizisko formu izstrādē un prototipu veidošanā.
“IGLU”, starptautiski atzīts bērnu mēbeļu un rotaļlaukumu ražotājs, sniedza iespēju sadarboties un pētīt potenciālus, uzdot jautājumus par esošajiem ražošanas procesiem un altenratīvām stratēģijām to izmantošanā.
Šie uzņēmumi sniedza ne tikai savu profesionālo ekspertīzi un infrastruktūru, bet arī atvērtības, ziņkāres un starpnozaru sadarbības garu. Šī sadarbība starp industriju un māksliniekiem nav vienkārši "aizkulišu ražošana”, tā ir daļa no mākslas darba — stāsts par kopīgu eksperimentēšanu un jaunu risinājumu rašanos.
Kristaps Ancāns un Pauls Rietums ir sadarbojušies vides objektos “Nepūt pīlītes” un “Pēc pieraksta vai nejaušības” (abi 2024) Latvijā un viņu kopdarbs būs redzams izstādē “Kad vējš pūš” no 26. jūlija galerijā domobaal Londonā. Viņu sadarbība turpināsies uz izstādes “Pavisam mazas svinības” bāzes, attīstot radošu virzienu, kas sapludina robežas starp mākslu un dizainu, kā arī sistēmiski jaunā kvalitātē īsteno sadarbību starp ieceri un ražošanu.
Kristaps Ancāns (1990) ir ieguvis bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (2014), 2016. gadā beidzis Central Saint Martins mākslas un dizaina koledžu Londonā ar maģistra grādu. Kopš 2017. gada strādājis ar Tate Modern un Peer Gallery Londonā, kopš 2021. gada ar domobaal galeriju Londonā. 2022. gadā veidojis solo projektu “Polārā varavīksne” (“Polar Rainbow”) pasaulē lielākajā publiskās mākslas platformā Times Square Arts Ņujorkā, kur paplašinātās realitātes varavīksne šķērsoja globusu pa 74R meridiānu. Pandēmijas laikā instalācija “Cik daudz Tu šobrīd būtu gatavs maksāt par tumšās matērijas noslēpumu?” tika uzstādīta Latvijas Nacionālās Operas un Baleta fasādē, Rīga (2021). Kristapa Ancāna pirmā lielā personālizstāde “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” 2018. gadā notika Mākslas stacijā “Dubulti”. Piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs, tostarp “Fantastiskā flora” galerijā Apex Art Ņujorkā (2022). Dzīvo un strādā Londonā un Latvijā. Starpdisciplinārās maģistra studiju programmas POST līdzdibinātājs un pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā.
Pauls Rietums (1998) ir ieguvis bakalaura grādu arhitektūrā Glāzgovas mākslas skolas Makintoša Arhitektūras skolā (2020) un maģistra grādu arhitektūrā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Lozannā (2024). Apbalvots ar Orlando Lauti balvu par maģistra darbu, kas piedāvāja Rīgas centra neizmantoto pilsētvides telpu spekulatīvu un performatīvu pārprogrammēšanu. Veidojis personālizstādi “C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C” izstāžu zālē “Tu Jau Zini Kur” Rīgā (2021). Kopš 2020. gada strādā kā scenogrāfs un arhitekts Latvijā un Šveicē, iesaistoties projektos, kas aptver arhitektūru, vizuālos naratīvus un dizainu.
Par Mākslas staciju Dubulti
Jau desmit gadus Mākslas stacija “Dubulti” kalpo kā iekļaujoša un eksperimentāla platforma laikmetīgajai mākslai Latvijā. Būdama gan profesionāla kultūras institūcija, gan ikvienam pieejama publiska telpa, tā piedāvā paraugu tam, kā māksla var jēgpilni iesaistīties sabiedrībā — nevis izolējoties, bet iekļaujoties ikdienas ritmā. Izstādes Mākslas stacijā “Dubulti” tiek kurētas augstā profesionālā kvalitātē un piesaista plašu auditoriju — gan vietējo, gan starptautisko. Desmit gados izveidotas 40 unikālas izstādes. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Viņas vīzija rosināja unikālu sadarbību starp ēkas īpašnieku Valsts akciju sabiedrību "Latvijas dzelzceļš”, Jūrmalas valstspilsētas pašvaldību un nevalstiskas organizācijas platformu Mākslas stacija “Dubulti”.
Atbalsta:
Jūrmalas Valstspilsētas administrācija
Valsts Kultūrkapitāla fonds
Galerija domobaal (Londona)
||
Intervija portālam https://mostmagazine.org
Pavisam mazas svinības. Kā veidojās izstādes koncepcija
Inga Šteimane sarunājas ar Kristapu Ancānu un Paulu Rietumu
Inga Šteimane: Radīt tādus tēlus publiskai apspriešanai, kuri ir plašāk uztverami nekā mākslas reprezentācija, plašāk nekā dizaina reprezentācija, plašāk nekā arhitektūra. Savas izstādes “Pavisam mazas svinības” pieteikumā jūs uzsveriet paplašinājumu. Kāds ir šis paplašinājums un ko tas ietver? Un kādi ir atskaites punkti?
Pauls Rietums: Tā ir darbība ar sadarbību starp jomām. Katra joma var paņemt kaut ko no kādas citas jomas un tādā veidā process ir informētāks un pilnveidotāks. Gan dizaina radīšanas darbība, gan mākslas radīšanas darbība nav tik ļoti noslēgtas un ļaujas strādāt ar citas nozares valodu un informāciju. Tā drīzāk ir pārklāšanās, nevis paplašināšanās.
Inga Šteimane: Es saprotu, ka jūsu mērķis ir gan ētisku, gan estētisku aspektu atjauninājumi. Ka jūsu ambīcija ir arī sociāla tādā ziņā, ka vēlaties veidot cilvēkiem un videi labākus objektus, labākas attieksmes un attiecības. Cik nozīmīgs ir ētiskais aspekts?
Pauls Rietums: Varbūt šis izklausīsies nedaudz vīzdegunīgi, bet man ētiskais aspekts ir svarīgs. Mēs daudz strādājam ar publiskiem līdzekļiem šīs izstādes veidošanā. Un mums ir ļoti svarīgi, kā šos publiskos līdzekļus izmantot veidos, kas strādā ar telpas kvalitāti, kas ļauj šai publiskajai telpai piešķirt kvalitāti. Man tas ir ļoti svarīgi, kā publiskos līdzekļus izmantot tādā veidā, lai tie strādā ar telpas kvalitāti, lai atdod tai atpakaļ kvalitāti, nevis tikai izmanto telpu. Publiskie līdzekļi, kas tiek ieguldīti telpā un projektā, tiek ieguldīti tā, lai tie nekļūst savtīgi un pašmērķīgi, lai nekļūst uz mākslinieka ego centrēti, bet lai vērsums ir uz kopīgo publisko telpu, uz vidi, kurā notiek publiska darbība, publiska pastāvēšana.
Inga Šteimane: Ja runājam par pārklāšanos, ir būtisks saskares punkts ar telpu, kurā jūs veidojat izstādi. Dubultu stacija un Mākslas stacija “Dubulti” pārklājas.* Pasažieri un izstādes skatītāji koeksistē vienā laikā un vienā telpā, un nereti arī vienā personā. Visiem ir vieta un laiks. Telpa ir simtprocentīga stacija un vienlaikus simtprocentīga izstāžu zāle. Kā jūs rakstiet savas izstādes pieteikumā, forma jūsu darbā vienlaikus var balstīt gan koncepciju, gan ķermeni, objekts ir radīts, lai noturētu gan apmeklētāja svaru, gan — lai balstītu ideju. Pastāstiet, kā veidojās izstādes ideja.
Kristaps Ancāns: Es savienošu savā atbildē šo un iepriekšējo jautājumu. Salīdzinot, es skatos nefunkcionālāk uz šo procesu, taču mani iepriecina tas, ko funkcionalitāte nes un man ļoti svarīgas ir sarunas ar Paulu. Kad strādāju Imperial College Londonā, es kādu laiku strādāju kopā ar zinātniekiem un man radās jautājumi par būvēšanas blokiem, par būvēšanas sistēmām, mani interesēja būvēšanas abstraktās sistēmas. Tad mēs sākām sarunas ar Paulu. Manā gadījumā interese ir - par ko šis abstraktais modulis, abstraktais būvēšanas bloks var kļūt. Mijiedarbībā ar Paulu es redzu paveramies jaunu dimensiju : ļaut abstraktam modulim tālāk eksistēt un kļūt par kaut ko. Varbūt tas izklausās pēc ego tripa, pēc savtīguma, bet tu ļauj tam attīstīties, ļauj pašam ieņemt kaut kādu vietu un skaties uz šo attīstību kā vērotājs, kā pētnieks.
Inga Šteimane: Es saprotu, ka vērošana un nākotnes projicēšana ietver gan formu, formas paškustību, kas raksturīga mākslai, gan funkcionalitāti, kas lielā mērā raksturo dizainu un arhitektūru. Rodas papildus domājamās daļas.
Kristaps Ancāns: Jā, tas paver jaunu iespēju lauku. Tas ir līdzīgi kā dodoties kalnos kāpelēt - kas ir aiz šī kalna, kas ir aiz nākošā. Kas tur būs? Tas varbūt neizklausās ļoti loģiski, bet tas paver spektru – jaunas krāsas, instrumentus, veidus, kādos lietas var tik uzbūvētas. Paplašināties. Un tad šī funkcionalitāte, forma un attiecības ar telpu kļūst par materiālu. Materiālu kopums kļūst plašāks. Rodas interese, kā šie materiāli var tikt sakomponēti. Bet tas, kas notiek manā galvā, varbūt nojauc loģiku, novirza no būtiskā?
Pauls Rietums: Tas ir fantastiski! Tas ir bijis mūsu darba process – it kā ļoti pareizu, sliedēs ieliktu un funkcionālisma domāšanai raksturīgu pieeju sapludināt ar negaidītību un paplašināt skatījumu. Es gribētu vēl pieminēt, ka pati Dubultu stacijas ēka ir ģeometriski ļoti specifiska un bagāta ar skulpturālu formu. Un man ir interesanti vērot šo publisko vidi, kā tā kādreiz, 70. gados, ir tikusi būvēta. Tas ir piemērs, ka publiskā telpa var būt formāli ļoti bagātīga un reizē funkcionāla. Un tas dod kvalitatīvu ikdienu.
Inga Šteimane: Vai var teikt, ka Dubultu stacijas formālie risinājumi, formas aspekti ļoti konkrēti atbalsojas jūsu radītajās formās?
Pauls Rietums: Es vēlētos izvairīties teikt, ka mēs ļoti tieši ņēmām formas vai vizualitāti no stacijas. Man šķiet, ka tā nevienā brīdī nav stilizācija. Mūsu formas nāk no mūsu sadarbības, no sarunām un ilgstoša dizaina procesa, kuram mēs gājām cauri, un no materiālu pētniecības procesa. Mākslas process un dizaina process saplūda. Mums abiem tas bija ļoti jautri! Forma, pie kuras esam nonākuši, ir gan ļoti formāla, gan tehnoloģiski viltīga. Radot šo formu, mēs varējām ekonomēt materiālu, daudz veiksmīgāk izmantot budžetu.
Inga Šteimane: Viens no jūsu radošā darba novatoriskajiem aspektiem, ko jūs pieminat izstādes informācijā - ka sadarbība ar industriju nav vienkārši “aizkulišu ražošana”. Ka uzņēmumu ieguldījums ir ne tikai materiāls, bet arī konceptuāls. Šajās attiecībās ir arī ētisks aspekts, jo ražotāja konteksti ienes papildus kontekstus arī jūsu darbā.
Kristaps Ancāns: Mēs sadarbojamies ar “Latvijas Finieri” un meitas uzņēmumu “Troja”, kas ir finiera un finiera mēbeļu ražotāji, kā arī mūsu partneris ir “Iglu”, kas ražo bērnu mēbeles un paši ražo arī pamatmateriālu. Tas likās interesants fakts, ka abi ražotāji ne tikai ražo mēbeles, bet arī materiālu.
Inga Šteimane: Vai jūs nonācāt pie ražotājiem, sekojot formai? Vai arī vispirms bija konkrētie ražotāji kā partneri un tad sekoja forma?
Kristaps Ancāns: Šajā gadījumā mēs gribējām strādāt ar šiem ražotājiem, bet mēs meklējām materiālu, kas nepretosies formai, kas dos formai kaut kāda veida atbalstu. Bija svarīgi, lai materiāls nesamoca formu. Mēs meklējām, kādā veidā forma sevi fiziskajā pasaulē atrisina. Tas bija svarīgi. Un kāds funkcionāli atjautīgs elements deva zaļo gaismu, lai mēs tālāk to pētītu.
Pauls Rietums: Mums ar Kristapu darba procesā ir bijušas plašas un vērtīgas sarunas par pašreizējo ģeopolotiku, kur mums saskan domas par dzīvošanu tuvu noteiktām robežām un to, kādu atbildību tas uzliek, kādu atbildību mēs nesam par mūsu darbībām un mūsu uzvedību. Mums ļoti interesē sadarbība.
Inga Šteimane: Sadarbība kā princips?
Pauls Rietums: Sadarbība kā princips un vēl – kopības kultivēšana.
Inga Šteimane: Šis ir ļoti interesants aspekts, jo māksliniekam ir tendence aizņemt visu telpu, bet jums abiem un arī partneriem šajā projektā ir jābūt kopā vienā telpā, vienā laikā.
Pauls Rietums: Man patika mikroprojekts šajā projektā – tas, kā mēs veidojām plakātu. Lielāko daļu no plakāta aizņem visu iesaistīto logo kā vienīgais grafiskais elements un man pašam personīgi tā izstādes projekta forma ļoti interesē ar to, ka tas tiešām ir ne tikai par fizisko kompozīciju un objektu kopumu, bet par daudzo sadarbību kompozīciju, ko mēs veidojām. Tā nav projekta redzamākā daļa, cik ļoti daudz mēs gājām uz to, ka mēs gribam strādāt kopā, pārvirzīt resursus kaut kādam plašākam publiskam labumam, plašākam publiskam estētiskam baudījumam. Citiem vārdiem - telpas kvalitātei.
Inga Šteimane: Jautājums Paulam. Spriežot pēc Tavas personālizstādes “C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C–C” mākslas telpā “Tu jau zini kur” Rīgā (2021), kur bija izstādītas no siltumnīcas plēves ar rokām izgatavotas divdesmit ar gaisu piepūšamas “caurules”, arī pēc Tava maģistra darba koncepcijas, kuras centrā ir tukšuma jēdziens pilsētvidē (franču val. “vide”), tu radi formu un arī naratīvu no tukšuma. Vai tu īpaši izjūti tukšuma zonas?
Pauls Rietums: Mani tiešām tas interesē. Manā mācību laikā apvienot to, kas man interesē un kā es vēlos veidot savu praksi, man palīdzēja mans pasniedzējs Reubens Valters (Reuben Walters), kurš arī ir arhitekts, bet strādā starpdisciplināri. Vienojošais viņa praksē, kas ieinteresēja arī mani, ir tas, ka, neskatoties uz specifisko formātu, uz Spatial Practice kopējo ievirzi, tu drīzāk strādā ar vides kvalitātēm, ar publiskās vides kvalitāti, kas ļauj pievērsties dažādiem kontekstiem un neiekāpt vienā konkrētā “kastē”.
Inga Šteimane: Darbam ar publiskās vides kvalitāti ir izteikts sociālpolitiskais aspekts, es saprotu, ka, strādājot ar telpu, tu komentē sabiedrību.
Pauls Rietums: Es teiktu, ka jā. Es cenšos atrast veidus, kā neiekrist klišejās, to darot.
Kristaps Ancāns: Par publiskās telpas kvalitāti – to var saprast funkcionāli, un var saprast kā kaut ko vizuāli baudāmu, pieņemamu vai nepieņemamu. Teiksim, vai mēs vēlamies atrasties noteiktās telpās vai nevēlamies. Vai, ieejot kādā telpā, mums pēkšņi sāk sāpēt galva, tāpēc, ka vides vizuālā kvalitātē nav tīkama. Man šķiet svarīgi to uzsvērt, ka kvalitāte var būt ne tikai funkcionalitāte, ne tikai pieejamība, bet arī tas, kā uztveram telpu. Mūsos darbojas domāšanas konstrukcijas.
Pauls Rietums: Es pilnīgi piekrītu – visi ir pelnījuši arī skaistas telpas, skaistu vidi, iedvesmojošu vidi.
Inga Šteimane: Jautājums Kristapam. Par tavu īpašo attieksmi pret mehānismiem. Tev ir “Ierīce, kas var pārvietot gan tavu lielo, gan mazo suni uz otru pusi”. Tev ir mehānismi, kas lidina taureņus, un darbina žirafi, un pīli. Tavos agrīnajos darbos telpa vienmēr ir saistīta ar mehānismiem. Kā tas ir šajā projektā, kur, ja pareizi saprotu, nav mehānismu? Kā tu īsteno savu kaislību uz būvniecību?
Kristaps Ancāns: Darbos no šī perioda, kurus jūs nosaucāt, svarīgs ir teksts – teksts īstenībā ir abstrakts. Ka pasakot: “krēsls stāv uz grīdas”, veidojas jēgas kūlenis. Nosaucot ļoti statiski lietas un darbības, tās abstrahējas.
Inga Šteimane: Pārvēršas par nefukcionālām?
Kristaps Ancāns: Jā, aprakstošais elements maina funkcionalitātes jēgu. Man liekas, ka tas ir tas ceļš, kā abstrahēt lietas – dot tām ļoti aprakstošu nosaukumu vai definīciju. Pasakot, ka mehānisms vai lieta dara kaut ko vienu, tas kļūst nefunkcionāls. Kāpēc ierīce pārvieto tikai suņus un kāpēc tā nevarētu pārvietot arī vāveres vai zaķus? Iedodot vienu šauro funkciju, ierīce kļūst abstrakta.
Inga Šteimane: Lūk, parādās arī kritiskais diskurss. Tas bija mans nākošais jautājums, vai jūsu kopprojektā “Pavisam mazas svinības” ir arī kāds kritiskais diskurss, piemēram, sadalītās, resoriskās plānošanas kritika, kad katru nozari plāno atsevišķi. Vai kaut kas pilnīgi jauns.
Pauls Rietums: Es nezinu, vai tur ir kritika. Drīzāk – prieks. Strādātprieks. Prieks sadarbībā un prieks mācīties vienam no otra. Tomēr kritika, iespējams, parādās pret tradicionālajām barjerām vai vienkārši tradīcijām, kas pastāv gan dizainā, gan arhitektūrā, gan mākslā.
Kristaps Ancāns: Ir kritika pret ieradumiem.
Pauls Rietums: Mēs atļaujamies nebūt tik ļoti definēti. Viena nozare var pārplūst citā.
Inga Šteimane: Mākslas stacija “Dubulti” savā koncepcijā ir sapludinājusi divus resorus, divas publiskās infrastruktūras – transporta un kultūras. No birokrātiskas plānošanas skatupunkta šīs resoriskās intereses (departmental interests) nesaskaras. Bet Mākslas stacija “Dubulti” ir telpa, kur tās pārklājas, saplūst, savienojas.
Kristaps Ancāns: Es gribētu turpinātu ar vārdu “resourcefulness”, ar jēdzienu, kas apzīmē resursu pratību, inteliģenci, attapību. To var attiecināt uz Dubultu staciju un to var attiecināt uz mūsu projektu “Pavisam mazas svinības”. Mēs ar Paulu bijām ļoti motivēti šajā virzienā. To var salīdzināt ar sadošanos rokās. Sadarbība iedod citu jēgu projekta būtībai un virzībai. Resursu pratība un sadarbība bija tas, kas ļāva mums ar Paulu ļoti labi saprasties. Mūs abus interesēja, cik vēl tālāk mēs varam aiziet, kombinējot resursus un sadarbojoties. Uz šīs bāzes izveidojās uzticība.
Inga Šteimane: Vai ir bijuši strīdi par materiāliem, par tehnoloģijām?
Kristaps Ancāns: Mums nebija strīdu. Mēs sapratām, ka, nākot no dažādām skolām, jomām un pieredzēm, mēs varam saprasties. Mūsu “lasītprasmes līmenis” (literacy) bija pārsteidzoši savietojams. Kā Pauls spēj domāt vizuālās mākslas laukā, tā es spēju risināt funkcionālos jautājumus.
Inga Šteimane: “Pēc pieraksta vai nejauši” – instalācija mežā ir jūsu pirmais kopdarbs.
Kristaps Ancāns: Tā bija tā platforma, kur mēs sapratām, ka spējam saprasties.
Pauls Rietums: Un es gribu piebilst, ka tas, cik mēs labi varam saprasties, liek uzdot jautājumu, kāpēc profesionālajā praksē šīs jomas parasti tiek nošķirtas. Jo vērtības un vizuālie kodi, materiālu izjūta tiešām ir pārsteidzoši līdzīga. Mūsu projekti attīstās starpdisciplināri. Tas vienkārši liekas loģiski – ignorēt robežas, atmest tās, jo robežas traucē. Tās ir kaut kur uzbūvētas, kur tām nevajadzētu būt.
Inga Šteimane: Vai var runāt par ļaušanos savstarpējai intervencei jūsu sadarbībā?
Pauls Rietums: Man tas izklausās pēc sienu celšanas, kur tās nemaz nebija.
Kristaps Ancāns: Šīs sarunas sākumā Pauls runāja par telpas kvalitāti. Savukārt man telpas kvalitātes jēdziens deva jaunas ierosmes, kā runāt par būvēšanas blokiem, par struktūrām. Gandarījums katram bija pilnvērtīgs. Ar “Pēc peraksta vai nejauši” mēs parādījām, ka uzticamies viens otra domāšanas kvalitātei. Tas skan lepni, bet tādā veidā var noformulēt, ka projekta gaitā ir svarīga domas kvalitāte, kas arvien tiek pievienota. Katrai idejai, kas pienāk klāt, ir jāsniedz prieks.
Inga Šteimane: Tātad jūs priecājāties viens par otra intervenci!
Pauls Rietums un Kristaps Ancāns (reizē un smejoties): Skan šausmīgi!
Inga Šteimane: Šis mūsu sarunai ir vienīgais redakcionālais ieteikums no žurnāla MOST puses – pieskarties antiintervences intervencei un jūsu skaidrojums ir vietā. Jūsu sadarbība ir labs paraugs antiintervencei. Jums katram atsevišķi ir pieredze – Pauls izstrādāja savu maģistra darbu kā telpas intervenču sēriju Rīgā ar mērķi paplašināt kolektīvo diskursu un iztēli, kā pielietot neapdzīvotās ēkas, necenšoties tās uzreiz pārvērst komerciālos objektos. Savukārt, Kristaps veidoja projektu “Polārā varavīksne”, kuras ietvaros paplašinātajā realitātē mobilajās ierīcēs varēja vērot varavīksni, kas staroja pa visu 74R meridiānu apkārt globusam. Varavīksne bija politiska LGBT kontekstā. Mākslas stacija Dubulti arī ir maiga intervence, jo mākslas galerija “okupēja” staciju. Un pievienojas jūsu projekts “Pavisam mazas svinības”, kas skatās uz abiem šiem kontekstiem, veidojot izstādi kā publiskas telpas piedāvājumu. Pastāstiet, lūdzu, par šo iejaukšanās un diskursu paplašināšnas pieredzi individualajos darbos un kopīgajā!
Pauls Rietums: Darot savu maģistra darbu, es biju ļoti pārņemts ar to procesu un pēc šī darba biju pārliecināts, ka mana prakse būs tikai šāda – tikai strādāšana ar telpas pārprogrammēšanu. Taču sapratu, ka pārprogrammēšanai ir īstais laiks un īstā vieta. Ja to dara kā vienīgo prakses veidu, tas var sākt būt automātiski un nepatiesi. Ir jābūt pareizajiem kontekstiem, iemesliem un mērķiem, lai strādātu šādā veidā un prasītu šos jautājumus.
Inga Šteimane: Kādi būtu šie pareizie iemesli un patiesākie mērķi, strādājot ar telpas pārprogrammēšanu?
Pauls Rietums: Uzdot tiešām svarīgus jautājumus. Manā maģistra darbā tas bija jautājums, kā reaģēt uz Rīgas milzīgo depopulāciju un to, ka kvalitatīva Rīgas centra dzīves telpa kļūst par abstraktu finansiālu rīku, nevis par telpu cilvēkiem. Dubultu stacija man šķiet fantastiska ar to, ka parāda, cik kompleksa un cik kvalitatīva var būt vide visiem. Un ka kvalitatīva, laba un pieejama vide ir bagātība, ko piedāvāt patiešām daudziem. Intervences metodi var pielietot, ja ir jāizkustina kāds jautājums, bet, manuprāt, to nevajag pašmērķīgi instrumentalizēt.
Kristaps Ancāns: “Polārās varavīksnes” projekts uzauga lielāks nekā es gaidīja, tas ieguva savu neatkarīgu vietu un rezonansi. Projekts joprojām turpinās, atrod jaunus meridiānus un vietas, kur iejaukties. Projektam ir partnerība ar vairāk nekā piecdesmit cilvēktiesību organizācijām visā pasaulē. Ap projektu ir izveidojusies kopiena. Varavīksne ir redzama četrdesmit kilometru no centrālās ass. Notiek sarunas. Bija, piemēram, saruna par varavīkšņu dedzināšanu Polijā. Bet aizkustinoša saruna notika Čīlē, kas ir ārpus LGTB diskursa – Čīlē cilvēki brauca uz piekrasti, lai redzētu ļoti smalku varavīksnes līniju. Viņi brauca līdz okeāna stāvkrastam, lai būtu daļa no šīs sarunas. Lai aizsniegtu šo diskursu. Tas ļoti aizkustināja.
Inga Šteimane: Izstādes pieteikumā jūs rakstāt, ka izstādes centrā ir protoindustriālas modulāras sistēmas. Kāda ir perspektīva – vai, piemēram, plānojat veidot īpašas mākslas, dizaina un arhitektūras kontekstus apvienojošas mēbeles?
Kristaps Ancāns: Viens konteksts, kas veidoja mūsu naratīvu, bija “jubilejas mēbeles”. Kā mēs zinām, Mākslas stacija Dubulti svin desmit gadus. Un šī jubilejas mēbele kļuva par tēlu, ar kuru spēlējāmies. Bet pats formējums nav reprezentatīvs, pati forma ir brīva, demokrātiska, formai ir divas daļas, kas papildina viena otru, forma veidota kā modulis un ir pretrunā tai sajūtai, kas nāk vēsturiski līdzi jēdzienam “jubilejas mēbele”.
Pauls Rietums: Mani ļoti interesē, kas publiskajā telpā notiks ar mūsu moduļiem izstādes laikā. Es nevēlos visu izplānot, es vēlos redzēt, kā formas un objekti dzīvos telpā, kas ar tiem notiks.
Inga Šteimane: Ar to šis projekts ir tik interesants – kamēr nav uzbūvēts pēdējais salikums, mēs patiešām nezinām, kā šī forma izpaudīsies visā pilnībā. Jūsu projekta procesā ir ietverts tāds kā gleznieciskais nomināls, un “gleznošanas” process notiek kā montāža.
Pauls Rietums: Mēs zinām, kā katrs no mums strādā ar telpu un kompozicionāli, un mēs ļoti gaidījām to brīdi, kad varēsim sākt strādāt telpā.
Inga Šteimane: Dubultu stacijas kontekstā ļoti būtisks izstādes elements ir kopija no 1977. gada betona griestu panno, kas veidota IGLU Soft Play tehnoloģijā. Griestos iešifrēto supremātismu un Maļēviča kvadrātu daudzi nepamana, bet tagad tas būs acu priekšā uz grīdas. Ko nozīmē šī griestu spoguļošanās uz grīdas? Vai tā būtu spēle ar gravitāciju?
Kristaps Ancāns: Griestu elementa nospoguļošana atļaus uz to paskatīties pilnīgi citādi. Varēs arī atgulties uz šīs formas un vērot oriģinālu griestos. Viens no uzstādījumiem, kopā ar Paulu sākot strādāt pie šī projekta, bija lēmums, ka mēs dosim iespēju paskatīties uz staciju, aplūkot pašu staciju caur darbiem, caur darbu dotajām iespējām, leņķiem, rakursiem.
Pauls Rietums: Viena no mūsu pirmajām sarunām par projektu bija par skatīšanos uz stacijas telpu kā uz uzgaidāmo telpu, kurā tu esi lēnīgs, skaties apkārt un gaidi savu vilcienu. Jā, un strādāt ar ķermenisko sajūtu, gaidot un esot lēnīgā stāvoklī. Kā tu pamani telpu. Kā tu to piedzīvo. Darbi kā pamudinājums vai norādes.
Inga Šteimane: Ar šo griestu-grīdas elementu jūs piedāvājat vēl vienu ķermeņa stāvokli, ko parastā stacijā nevar ieņemt – guļus stāvokli. Parasti publiskajā telpā cilvēkam piedāvā stāvēt vai sēdēt. Jūs piedāvājat trešo iespēju – apgulties.
Pauls Rietums: Es par šo iespēju ļoti kvēli degu, kad Kristaps pateica, ka mēs varētu strādāt ar IGLU Soft Play. Es ļoti, ļoti aizstāvu un esmu liels fans, pirmkārt, diendusām. Otrkārt, man šķiet pārsteidzoši tas, cik nepieņemami ir publiskā telpā atrasties guļus stāvoklī.
Kristaps Ancāns: Tā ir taisnība! Darba sesijas vidū Pauls var paņemt diendusu.
Pauls Rietums: Es esmu pie tā pieradis. Man šķiet, ka tas ir lieliski.
Kristaps Ancāns: Es tagad arī esmu pieradis.
Pauls Rietums: Jā, un man tiešām, tiešām interesēja tā doma par iespējas došanu uzgaidāmajā telpā – ka tu vari pilnīgi legāli apgulties. Un tas, kādas jaunas kavlitātes tas dod stacijas telpai, ka tu vari paņemt šo momentu sev.
Inga Šteimane: Guļus arī ainava pa logu izskatās citāda.
Kristaps Ancāns: Man būtisks šķiet arī jautājums par uzticēšanos. Kādas ir sabiedrības, kurām mēs uzticamies, kurās mēs gribam dzīvot un uzticēties. Japānā tas ir pilnīgi normāli, ka vilcienā vai metro kāds var tev uzlikt galvu uz pleca un nosnausties. Šī iespēja dot cilvēkam stacijā atgulties ir ar mazliet futūristisku skatu nākotnē.
Inga Šteimane: Ētiskais diskurss!
Kristaps Ancāns: Jā, tas tā ir. Mēs vēlētos dzīvot sabiedrībā, kurā mēs neveidojam beņķīšus, uz kuriem cilvēks nevar apgulties. Mūsu sabiedrībā ir izplatīti, piemēram, antibomžu sēdekļi. Studējot gadu Japānā, es iepazinu, ka var atstāt datoru un citas mantas, aiziet uz 500m attālo kafejnīcu un atnākot visu atrast savās veitās. Vai ka Universitātē nav apsarga. Kāpēc lai kāds darītu pāri? Tāpat – kāpēc lai tu ņemtu cita lietas. Man ļoti gribētos, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā mēs uzticamies viens otram. Lai varētu aizmigt publiskā telpā un nav jātin soma pie rokas.
Pauls Rietums: Projekta sajūta arī kopumā ir par uzticēšanos. Mēs uzticamies ražotājiem un ražotāji uzticas mums. Mākslinieks uzticas arhitektam un arhiteksts – māksliniekam. Kuratore uzticas māksliniekiem un mākslinieki – kuratorei. Tu uzticies stacijai un līdzcilvēkiem, un vari apgulties vai pat aizmigt uzgaidāmajā telpā. Tas projekts ir par jautājumu uzdošanu, kāpēc mēs nevaram būt šādi vairāk. Kāpēc mēs nevaram rūpēties viens par otru.
Inga Šteimane: Es no savas puses varu tikai papildināt, ka Mākslas stacija “Dubulti” arī sākās ar uzticēšanos, ka regulārā dzelzceļa stacijā var funkcionēt pilnvērtīga mākslas telpa. Tas nebija parasts lēmums. Tas bija ar ilgām par mazliet pārveidotu dzīvi, kur publiskā telpa nav tik sadalīta un izslēdzoša.
Kristaps Ancāns: Izstāde “Pavisam mazas svinības” ir jūtīga pret kontekstiem. Sauksim lietas īstajos vārdos – pret hibrīdkaru, kas notiek tepat, uz mūsu robežas. Projekts nenāk ar pompozu reprezentāciju, bet piedāvā kaut ko demokrātisku, vienkāršībā sakņotu. Man patīk angļu valodas vārdi “modesty” un “resourcefulness”. Es mūsu situācijā neatbalstītu pompozu projekta atnākšanu un “parašutēšanu”, nolaišanos zālē. Mums nekādā veidā nav jākļūst mazāk ambicioziem, bet svarīga ir attieksme, mūsu pašu attieksme pret mūsu dzīvi un sabiedrību.
Inga Šteimane: Jūsu projektam ir vīzijas un ideāli. Bāze ir pragmatiska, bet virsbūve teju utopiska. Ārkārtīgi skaisti!
Pauls Rietums: Angliski ir tāds labs vārds “hopeful” – cerīgs, daudzsološs. Tas ir par to, kādi mēs varētu būt. Mēs varētu būt kopīgāki un stiprāki kopā.
Inga Šteimane: Liels paldies par sarunu! Aicinām visus uz izstādi Literally a Very Small Celebration Mākslas stacijā Dubulti no 6. jūnija līdz 15. septembrim.
* Šķiet, Mākslas stacija “Dubulti” ir vienīgā profesionālā izstāžu zāle Eiropā, kas atrodas funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Kopš 2015. gada tā piešķir jaunu dimensiju 1977. gadā būvētam sociālistiskā modernisma arhitektūras piemineklim, kurā Sanktpēterburgas arhitekts Igors Javeins ir veidojis supremātiskus griestus.