Ritums Ivanovs. Vērotāja laiks

Izstādes ievadteksts: Inga Šteimane, kuratore

Mākslinieks Ritums Ivanovs, kurš gleznojis divus Latvijas prezidentus, atklāj vērienīgu personālizstādi Mākslas stacijā “Dubulti”. Desmit monumentālos portretos redzamas dažādu paaudžu latviešu mākslinieces, bet ogles zīmējumos - pašportreti. “Cilvēkā mēdz būt “liesma” un es to vēroju,” saka Ritums Ivanovs. Visi darbi izstādīti pirmoreiz.

Līdzība ir viens no tēlotājas mākslas fundamentālajiem izaicinājumiem. Vēsturiski tā kalpoja izcilības noteikšanai un virzīja attīstību - dabas studijas ilgstoši ir mākslas apmācības pamats. Kopš modernās mākslas līdzību aizēno abstrakcija un koncepcijas. Taču līdzība saglabā ietekmi arī laikmetīgajā mākslā un portrets tam ir spilgts pierādījums.

Portrets ir Rituma Ivanova glezniecības centrā jau vairāk nekā divdesmit gadus un viņš ir starp tiem mūsdienu māksliniekiem, kas pievēršas cilvēka sejai, tās plastiskumam un faktūrai, kā arī sejas saistībai ar psiholoģiskiem un simboliskiem tulkojumiem. Skatītājiem tas ir atklājies kopš zīmīgām mākslinieka personālizstādēm - “Būt un skatīties” (1999), “Meitene” (2000), “Varoņi” (2001), "Erotiskā filma” (2002), "Sapņotāji" (2008), "Zvaigznes. Gaismas staros” (2010), “Baltā gaisma” (2018). Kā valsts pasūtījumus Ritums Ivanovs glezno prezidentu Valda Zatlera (2012) un Andra Bērziņa (2018) portretus. Līdzās Miervaldim Polim Ritums Ivanovs ir konsekvents mūsdienu latviešu portretists un populārs plašā auditorijā.

Desmit latviešu mākslinieces ar viņu darbiem un fotoportretiem var saukt par ilgstošiem Rituma Ivanova kontemplācijas partneriem personālizstādē “Vērotāja laiks”: Maija Tabaka, Inta Ruka, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Džemma Skulme, Vija Celmiņa, Mētra Saberova, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone un Ieva Epnere. Lai gan centrālā autora interese ir par portretu kā tādu un glezniecību kā tādu (“Glezniecība ir ļoti izsmalcināta lieta,” profesionālisma nozīmi arvien uzsver Ritums Ivanovs), izstādei “Vērotāja laiks” pastāv arī sociāls un politisks konteksts. “Sievietes netiek novērtētas,” savu izvēli pamato Ritums Ivanovs, bet šīs atziņas būtiska piebilde ir mākslinieka interese par “sievišķības” un “vīrišķības” mītiskajiem slāņiem kultūrā, personību konstrukcijās un ekspektācijās (Ritums Ivanovs atsaucas uz Jungu). Mītiskais un “apslēptais” vienmēr ir kopā ar sociālo un reprezentatīvo Rituma Ivanova portretos.

Izstāde ietver arī meistara un mācekļa simbolismu, kas vairo izstādes feminismu. Ritums Ivanovs uzsver, ka viņš visvairāk ir mācījies no mākslas prakses, no konkrētu meistaru darbiem, taču nevienu nav glorificējis. Desmit mākslinieces, kas portretētas izstādē, pieder meistaru kategorijai kādā no Rituma Ivanova dzīves posmiem vai kontemplācijas seansiem - Maija Tabaka, Ieva Iltnere, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone deviņdesmitajos gados, Vija Celmiņa - laikā starp 2000. un 2010. gadu, Džemma Skulme - ar “dzīvās krāsas” vīzijām, Inta Ruka un Ieva Epnere - kā portretistes fotogrāfijā un video, bet Mētra Saberova - kā māksliniece, kuras ķermenis, tostarp seja, ir ne vien mākslas, bet arī politiska vēstījuma materiāls, sintēze starp dzīves un mākslas realitāti.

Optiski iluzorie un uz harmoniju vērstie Rituma Ivanova portreti top, ņemot fotoattēlus kā dabu. “Vērotāja laikā” vienam portretam ir izmantoti divi atšķirīgi attēli (apturēti videokadri) ar redzamu savienojuma vietu un asimetriju. Šādu paņēmienu Ritums Ivanovs pielieto pirmo reizi, turklāt Mākslas stacijas “Dubulti” telpiskie izaicinājumi nosaka darbu monumentālos izmērus. Kopumā tas atbilst mākslinieka interesei par glezniecisku optisku ilūziju, kas spēj pateikt kaut ko būtisku par cilvēku. Fotoreālisms, popārts un opārts (optiskā māksla) ir 20. gs. otrās puses modernās mākslas parādības, kas ietekmējušas Rituma Ivanova glezniecību, bet liela nozīme ir arī klasikai (piemēram, Rembrantam). “Vērotāja laika” portretu dubultojums un asimetrija sasaucas ar citu mūsdienu gleznotāju eksperimentiem, kā stāstīt par konkrētu cilvēku. Lai arī pieejas ir krasi atšķirīgas, radniecīgs ir princips - meklēt jaunu portreta kompozīciju. Var atcerēties Juliana Šnābela portretus uz keramikas lauskām un ar līniju acu vietā vai Aleksa Kaca komiksveidīgās stilizācijas, Čaka Klouza portretu faktūras, kuru konceptuālās gleznieciskās vienības atvasinātas no fotogrāfijas kā materiāla, Mihaela Boremana gotiskās gaismēnas un rakursus, Glena Brauna daudzslāņu portretus, kurus pats mākslinieks dēvē par “šizofrēniskiem” vai Marlēnas Dimā ekspresīvos akvareļus. Latviešu mākslā var atcerēties Jura Utāna ekscentriskos četracu portretus, Miķeļa Fišera novecojošo bohēmistu portretus, Jāņa Mitrēvica “jaunās realitātes” portretus, Kristiana Brektes neatpazītu personu portretus no morga vai Ievas Jurjānes portretu sērijas, kas konceptuāli manifestē “parastu” portretu.

Seja kā forma, ko parāda gaisma, pamato gaišos un tumšos laukumus Rituma Ivanova gleznās. Šis gaismēnu formālisms ir kā uzticama robeža, ko mākslinieks respektē - viņa mērķis nav psiholoģisks rezumē. Tomēr pilnīgi bez subjektīva lasījuma Ritums Ivanovs neiztiek un tas viņu atšķir no klasiskā un daudz bezkaislīgākā fotoreālisma. Ritums Ivanovs, gleznojot portretu no fotoattēla, piešķir zināmu simbolismu gaismēnu partijai personas sejā un “Vērotāja laikā” līdzīgi kā citos viņa projektos gaismēnas simbolizē noslēpumu. Personības un fascinācijas noslēpumu, kuru autors vispirms uztver intuitīvi, bet ilgajos gleznošanas seansos apstrādā un formulē konkrētā izteiksmē. “Sarežģītība un vienkāršība nav divas pretējības. Rodoties skaidrībai, izteiksmes līdzekļi pavairojas, nevis samazinās. Portrets ir manas glezniecības centrālais jautājums un kā tāds - visgrūtāk atbildamais. Cilvēkā mēdz būt “liesma” un es to vēroju. Šajā izstādē es portretu iekustinu, izmantojot divus attēlus,” saka Ritums Ivanovs.

Gaismas nozīme cilvēcības raisīšanā uz āru ir stabils Rituma Ivanova tematiskais motīvs kā šajā, tā iepriekšējās personālizstādēs. Šķiet, gaisma paceļ “Vērotāja laika” personāžus pāri profānajai telpai mītiskos mākslas plašumos. “Meistarība ir panākt vislielāko skaidrību ar neambiciozitāti,” saka Ritums Ivanovs, apliecinot savu saistību ar klasiskās mākslas noslēpumainajiem estētiskajiem un meistarības kritērijiem, ko veido intuīcijas un racionalitātes sajaukums. Līdzsvarojot savu lomu vērojumu procesā un no vērotāja kļūstot arī par vērojamo, Ritums Ivanovs zīmē pašportretus (papīrs, ogle), pārvēršot optiskā ilūzijā sevi. Starp pašportretiem un gleznām veidojas attiecības. Pašportretiem izstādes dramaturģijā ir nosacīta aizkulišu loma, paskaidrojumu loma. Tie akcentē skatiena nozīmi un uzskatāmāk nekā gleznas demonstrē, ka portrets, kādu rada Ritums Ivanovs, ir vismaz sešu skatienu krustpunkts. Ir portretējamā skatiens dabā un divas šī skatiena interpretācijas, ir fotoattēla (vai videoattēla) radītāja skatiens, ir mākslinieka skatiens un ir skatītāja skatiens, aplūkojot darbu. Portretējamā skatiens izstādē reprezentējas kā divkārša interpretācija, bet abu interpretu skatieni (foto, glezna) manifestējas kā portretējamā attēls. Tātad pirmais, otrais, trešais, ceturtais un piektais iemiesojies vienā attēlā. Skatītāja skatiens ir nosacītais mērķis, kura vārdā mākslinieks ir izvēlējies, summējis un interpretējis visus iepriekšējos. “Vērotāja laikā” bez īpaša konceptuāla ierāmējuma īstenojas postmodernistisks spoguļošanās princips - attēlu attēli.

Ritums Ivanovs glezno šīs izstādes darbus ar akrilu uz audekla, klājot krāsu tikai ar porolona veltnīti. Sekojot līdzības un optiskās ilūzijas principam, mākslinieks ir radījis autortehniku, kura ietver zināšanas par zīmējumu, pretkrāsu iedarbību (krāsainās, siltās gruntis) un krāsas uzklāšanas tehnikām (piemēram, gaismā krāsa ir pastoza, ēnā - caurspīdīga), bez tam tā ietver neskaitāmus vērojumus gleznošanas procesā, kurus mākslinieks savieno subjektīvā paņēmienu klāstā. Profesionālā pieredze glezniecībā, radot individuālu valodu un saprotot “glezniecību” vēsturiski, ir vienlīdz intuitīva un kognitīva. Ogles pašportreti līdz ar nevainojamu kopformu un “dokumentu” ietver arī diskrētu materiālu pašvērtību (papīra un ogles faktūru harmonija).

Vizuālā valoda un stāsts nav šķirti Rituma Ivanova mākslā, taču starp tiem ir nojaušama spriedze, zināma neatkarība, tādejādi apliecinoties formālisma stiprajām pozīcijām mākslinieka metodē (māksla nav literatūra). Ritums Ivanovs ir dzimis 1968. gadā Cēsīs. Ieguvis izglītību Jaņa Rozentāla Mākslas skolā (1980–1987), Latvijas Mākslas akadēmijā (1987–1994, absolvēja Induļa Zariņa Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu, MA–1996) un Humbolta Universitātē ASV (1994–1995). Svarīgi šķiet iezīmēt Rituma Ivanova mākslinieciskās biogrāfijas sociālpolitisko fonu. Viņš pieder pie paaudzes, kurai, uzsākot patstāvīgu mākslas praksi, nenācās būt antisociālistiskiem.

Mākslas stacija “Dubulti” ir Eiropā vienīgā profesionālā izstāžu zāle, kas atrodas funkcionējošā stacijā. Projekts īsteno sabiedriskās telpas pārklājfunkcionalitāti. Mākslas stacija “Dubulti” veido labāko Latvijas mākslinieku personālizstādes un konceptuālus projektus, pievēršot uzmanību mākslas darba un skatītāja dialogam. Programma īstenota ar Jūrmalas pilsētas domes atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” izveidotāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane.

Pasākumu programma:

17.11. no plkst. 14.00 līdz 20.00 - izstādes pirmā diena, mākslinieks Ritums Ivanovs ir sastopams izstāžu zālē;

21.11. plkst. 14.00 - iespēja izstaigāt izstādi kopā ar mākslinieku Ritumu Ivanovu un kuratori Ingu Šteimani (stingro ierobežojumu apstākļos - tiešraide);

12.12. plkst. 14.00 - iespēja izstaigāt izstādi kopā ar mākslinieku Ritumu Ivanovu un kuratori Ingu Šteimani (stingro ierobežojumu apstākļos - tiešraide).

Rituma Ivanova personālizstāde “Vērotāja laiks“ aplūkojama no 17. novembra līdz 31. janvārim katru dienu no plkst. 9 līdz 17.30. Ieeja brīva. Kontakti: dubulti.art.station@gmail.com. Rituma Ivanova personālizstādi “Vērotāja laiks” Mākslas stacijā “Dubulti” atbalsta Jūrmalas pilsētas dome, Valsts Kultūrkapitāla fonds un Groglass.

Rituma Ivanova mākslas darbi ekspozīcijā:

1. stāvs

Maijas Tabakas portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 400 cm

Mētras Saberovas portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 390 cm

Vijas Celmiņas portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 400 cm

Intas Rukas portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 400 cm

Džemmas Skulmes portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 400 cm

Aijas Zariņas portrets, 2021, audekls, akrils, 340 cm x 400 cm

Ievas Epneres portrets, 2021, audekls, akrils, 260 cm x 200 cm

Helēnas Heinrihsones portrets, 2021, audekls, akrils, 200 cm x 300 cm

Daces Lielās portrets, 2021, audekls, akrils, 200 cm x 300 cm

Balkonā

Ievas Iltneres portrets, 2021, audekls, akrils, 200 cm x 300 cm

2. stāvs

Pašportrets, #1, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #2, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #3, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #4, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #5, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #6, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #7, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #8, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Pašportrets, #9, 2021, papīrs, ogle, 65 cm x 50 cm

Balkonā

Rasmus Ivanovs. Izstādes tapšana (video), 2021