Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020
Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020
No 25. marta līdz 28. maijam Mākslas stacija “Dubulti” sadarbībā ar baltkrievu biedrību Latvijā “Supolka” piedāvā projektu “Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020”. Ekspozīcija stāsta par notikumiem, kurus izraisīja prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā 2020. gada 9. augustā, kad zaudētājs Lukašenko, izmantojot autoritatīvo varu, falsificēja vēlēšanu rezultātus, nosauca sevi par uzvarētāju un deva pavēli spēka struktūrām pielietot vardarbību, lai apspiestu plašos, demokrātiskos un miermīlīgos Baltkrievijas iedzīvotāju protestus.
Uz vairākām dienām Baltkrievija pārvērtās kaujas laukā. Milicija pielietoja skaņas un gaismas granātas, gumijas lodes un cietsirdīgi, daudzreiz līdz nāvei piekāva cilvēkus. Neapbruņotie iedzīvotāji, izvairoties no tiešām sadursmēm ar miliciju un omoniešiem, sāka pulcēties savu mikrorajonu pagalmos. Tā radās viens no Baltkrievijas jaunās demokrātiskās kultūras galvenajiem fenomeniem - protesta pagalmi. Lielās un mazās pilsētās, pilsētu mikrorajonos sāka pulcēties apkārtējo namu iedzīvotāji, kas pirms tam viens otru pat nepazina. Protestu izpausme bija mierīga - cilvēki dalījās ar informāciju par tuvinieku un draugu arestiem, par to, kā sniegt palīdzību, vārīja tēju, dziedāja un spontāni rīkoja dažādas lekcijas un sarunas. Projekts “Kreatīvā revolūcija. Baltkrievija 2020” veltīts tam, lai parādītu Baltkrievijas demokrātisko kultūru, tās ētiskos principus, kreatīvās stratēģijas un vizuālos elementus, kas izmanto laikmetīgus paņēmienus. Revolūcija atklāja, ka Baltkrievijas demokratiskā kultūra ir eiropeiska, miermīlīga, radoša, ar skaidriem humāniem mērķiem, turklāt pārliecinoši demonstrēja atteikšanos no iesīkstējuša patriarhālisma valgiem. Sieviešu solidaritātes un politiskās aktivitātes loma ir būtiska šajā revolūcijā.
Ekspozīciju strukturē astoņi hronoloģiski stāsti fotogrāfijās, komentāros un lietišķajos atribūtos, kas norisinājās 2020. gada vasarā un rudenī - bruņotais varas terors pret miermīlīgajiem protestiem, miermīlīgās demonstrācijas - tā dēvētie Sieviešu marši un Svētdienas marši, stāsti par represētajiem un Baltkrievijas demokrātiskās kultūras fenomeni - protesta pagami un pēc viena principa veidotie baltsarkanbaltie protesta karogi, kas apliecināja visdažādāko iedzīvotāju kopienu, iestāžu un atsevišķu personu līdzdalību revolūcijā. Izstādē būs aplūkojamas Jauhena Jerčaka, Jauhena Acecka, kā arī citu autoru fotogrāfijas (viņu vārdi netiek atklāti drošības apsvērumu dēļ).
Otrajā stāvā būs skatami ievērojamā Baltkrievijas dizainera Vladimira Ceslera plakāti un starptautiski pazīstamās keramiķes Hannas Mjadzvedzevas darbi, ko projektam palīdzēja nodrošināt labdarības organizācija Littouwin Lions Club un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrs. Projekta kuratori - Inga Šteimane un Dzianis Davidaus.
Projekta atklāšana Mākslas stacijā “Dubulti” - 24. martā plkst. 18.30, plkst. 20.00 - koncerts. Tikšanās un saruna ar keramiķi Hannu Mjadzvedzevu un kuratoriem - 8. aprīlī plkst. 15.00. Gaidāmi arī citi pasākumi. Izstāde atvērta katru dienu no plkst. 9.00 līdz plkst. 17.30. Ieeja brīva. Izstāde notiek Baltkrievijas Tautas Republikas proklamēšanas 105. gadadienai veltīto pasākumu ietvaros.
Projektu atbalsta Jūrmalas dome un Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Intro: Inga Šteimane
||
1# PĒCVĒLĒŠANU VARDARBĪBA
3 dienās 4000 aizturēto. Protestētāju un garāmgājēju masveida piekaušana. Trīs diennaktis terora.
Baltkrievi pret A. Lukašenko režīmu protestēja jau iepriekš (1996., 2000., 2006., 2010., 2015. un 2017. gadā), taču 2020. gada priekšvēlēšanu laiks bija īpaši organizēts. Tūkstošiem cilvēku stāvēja rindās pie parakstu vākšanas par trim galvenajiem kandidātiem: baņķieris ar vairāk nekā divdesmit gadu nevainojamu reputāciju A. Babariko, viena no labākajiem tehnoparkiem Austrumeiropā direktors V. Cepkalo un blogeris S. Cihanouskis, plaši pazīstams sabiedrībā. Ja agrāk baltkrieviem bija šaubas, ko domā līdzpilsoņi, tad tagad šaubu nebija - A. Lukašenko nav izredžu uzvarēt vēlēšanās.
Taču A. Lukašenko pat necentās uzvarēt demokrātiski. Visā vēlēšanu periodā nenotika neviena reāla tikšanās ar vēlētājiem. Tā vietā Lukašenko nepārtraukti draudēja vēlētājiem no TV ekrāniem, brīdinot, ka viņš, tāpat kā viņa uzbeku kolēģis I. Karimovs, nešaubīsies un sarīkos baltkrieviem (“tautiņai”) jaunu Andidžanu (Karimova oponentu nošaušana, kurā gāja bojā no 200 līdz 2000 cilvēku), un pastāvīgi rīkoja tikšanās ar OMON un citiem drošības spēkiem. Diemžēl A. Lukašenko brīdinājumi izrādījās patiesi. Tiklīdz tūkstošiem cilvēku pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas 2020. gada 9. augusta vakarā izgāja ielās, lai aizstāvētu savas balsis un svinētu jaunu posmu savas valsts dzīvē, sākās represijas. Valstī tika pilnībā slēgts internets, un tūkstošiem labi organizētu drošības spēku, ģērbušies smagos aizsargtērpos, ar vairogiem, bruņojušies ar militārajiem ieročiem, cieši sagrupējās galvenajās ielās un sāka šaut uz saviem līdzpilsoņiem. Viņi zināja, ka A. Lukašenko zaudēja vēlēšanās.
Tā sākās trīs melnās dienas. Katru vakaru tūkstošiem baltkrievu devās laukumos, lai parādītu, ka viņi ir vairākums, ka viņi ir uzvarējuši vēlēšanās, un katru vakaru drošības spēki viņus burtiski nogalināja ar stekiem. Aizturētie - vairāk nekā 4000 trīs dienu laikā - speciālās kravas automašīnās (“avtozakos”) tika nogādāti pirmstiesas aizturēšanas cietumos visā valstī. Tur notikušais šausmināja visu valsti. Radinieki un citi, kuri pulcējās pie aizturēšanas centriem, dzirdēja šausminošus spīdzināto cilvēku kliedzienus. ANO eksperti šajā periodā ir dokumentējuši vairāk nekā 450 spīdzināšanas gadījumu.
2# SIEVIEŠU MARŠI
Sieviešu marši Minskā un citās pilsētās sākas 12. augustā.
Pēc brutālām represijām un aizturēšanām laukumā pie Komarovska tirgus miermīlīgā protestā pulcējās sievietes baltās drēbēs ar ziediem. Viņas nāca un lika ziedus ietves malā. Tūkstošiem sieviešu nolika ziedus un stājās ķēdē. Šī varonīgā akcija, kas ieguva nosaukumu "Sievietes baltā", aizsāka vērienīgus sieviešu maršus visā Baltkrievijā.
Sākās jauns miermīlīga radoša Baltkrievijas protesta posms, kura pamatā bija simboliski precīza, izmantoto paņēmienu ziņā asimetriska atbilde uz nežēlīgo varas agresiju. Sieviešu gājieni sāka regulāri notikt sestdienās. Iestājoties rudenim, Minskas iedzīvotājas ņēma līdzi baltus un sarkanus lietussargus, bet ziemā baltās un sarkanās kleitas nomainīja balti un sarkani mēteļi vai kažoki. Īpaši radošas bija sieviešu sarīkotās akcijas: Mirdzošais maršs, kurā visi bija tērpušies vizuļos un spīdekļos, Skaļais maršs, Mašas Koļesņikovas atbalsta gājiens, kad visas iznāca ar sarkanu lūpukrāsu uz lūpām...
Sieviešu marši bija pilnīgā pretstatā Lukašenko režīmam: drūmam, rupjam, nežēlīgam. Ziedi ir labāki par lodēm, un mīlestība ir stiprāka par bailēm – baltkrievi pierādīja, ka pret rupju spēku var cīnīties ar radošu spēku. Drošības spēki ilgu laiku nezināja, ko darīt ar protestētājām, pēc tam sievietes sāka aizturēt. Vienā no pēdējiem mītiņiem drošības spēki aizturēja vairāk nekā 400 dalībnieces.
3# SVĒTDIENU MARŠI
Pusmiljona maršs Minskā un iknedēļas svētdienas marši
Pirmais pusmiljona maršs Baltkrievijā notika 2020. gada 16. augustā. Visu nedēļu pēc vēlēšanām bija notikuši protesti pret rezultātu viltošanu, bet tie tika apspiesti ar bruņota spēka palīdzību. Protestētāji pieprasīja nekavējoties atbrīvot aizturētos, prezidentam A. Lukašenko atkāpties no amata un saukt pie atbildības drošības spēkus, kuri izkliedēja miermīlīgos protestus. Gājiena dalībnieki pulcējās pie stēlas “Minska – varoņu pilsēta” Uzvarētāju prospektā un piepildīja Uzvaras parku, kā arī apkārtējās ielas.
Tūkstošiem cilvēku piedalījās gājienā ar krogiem, plakātiem un baneriem. Viņi nesa divus 100 m garus baltsarkanbaltus karogus un skandēja “Lai dzīvo Baltkrievija!”, “Lukašenko avtozakā”, “Ej prom!”, “Godīgas vēlēšanas, tribunālu, brīvību politieslodzītajiem”, “Lukašenko ej prom!” ”, “Lukašenko nav mans prezidents” utt.
Statuja pie stēlas bija ietīta baltsarkanbaltā karogā - protesta simbolā, un no cita karoga tika veidots protesta koridors, lai ietu zem tā. Protestētāji pieminekļa pakājē atnesa arī skaņas aparatūru un ieslēdza baltkrievu protestu himnu – V. Coja dziesmu "Mainies!". M. Koļesņikova mītiņā runāja: “Jābeidzas 26 gadu murgam. Viņš noslīcināja valsti vardarbībā. Tam nevajadzētu turpināties. Mēs pilnībā atbalstām Svjatlanas Cihanouskas programmu. Viens no programmas galvenajiem punktiem ir jaunu - godīgu un atklātu vēlēšanu rīkošana. Mēs zinām, ka režīms ir gatavs darīt visu, lai saglabātu varu. Pēdējās nedēļas notikumi ir nobiedējuši pašreizējo varu... Mēs neliksimies mierā, mēs neapstāsimies, kamēr pašreizējā vara neatkāpsies un Baltkrievija kļūs par brīvu valsti…”. Pēc tam visplašākā cilvēku plūsma virzījās no Stēlas pa Uzvarētāju prospektu uz Valdības namu. Pēc tam uz Neatkarības laukumu un tikai pēc tam sāka izklīst. Pēc aptuvenām aplēsēm, gājienā Minskā vien piedalījās no 300 līdz 500 tūkstošiem cilvēku. Solidaritātes gājieni šajā dienā notika visās valsts pilsētās.
4# PROTESTA PAGALMI
Protesta pagalmi vienotībai un konfrontācijai. "Atslodze" starp gājieniem.
Tā dēvēties Pagalmu čati sāka izplatīties Telegram tīklā, lai pulcētu cilvēkus gājienam vai organizētu solidaritātes ķēdes pilsētas apkaimēs. 9. augustā cilvēki savus “nepazīstamos” kaimiņus satika vēlēšanu iecirkņos kā domubiedrus, kas tērpušies “politisku krāsu” apģērbā – baltā un sarkanā, ar baltām rokassprādzēm. Arī savus balsošanas biļetenus viņi locīja īpašā veidā. Šī metode palīdzēja cilvēkiem pārliecināties, ka viņi atdod savas balsis par Svjatlanu Cihanousku. Tad, pēc viltoto vēlēšanu rezultātu oficiālas paziņošanas, kaimiņi iznāca no kāpņutelpām uz mītiņiem, izkāra uz balkoniem un dzīvokļu logos baltsarkanbaltus karogus un kopā bēga no brutālajiem drošības spēkiem miermīlīgo gājienu izkliedēšanas laikā. Kaimiņi savā starpā runāja ciešanu, sašutuma un solidaritātes valodā.
Tā radās Protesta pagalmi. Minskā vien tādu bija vairāki simti. Pret dumpīgajiem pagalmiem un pilsētas apkaimēm tika organizētas plašas represīvas operācijas, iesaistot drošība spēkus un komunālo pakalpojumu darbiniekus. Baidoties no atlaišanas un administratīvā aresta, komunālie darbinieki aizkrāsoja protesta grafiti, nogrieza baltsarkanbaltās lentes, norāva karogus. OMON un specvienības ar nelikumīgām kratīšanām ielauzās dzīvokļos un nolaupīja aktīvistus. Novembrī tika pastrādāta diversija pret visu Novaja Borovajas mikrorajonu: uz vairākām dienām pilnībā atslēgts ūdens un apkure. Tā bija Lukašenko atriebība par brīvo garu un spītīgo nepaklausību. Režīma uzbrukums nebija veiksmīgs, bet izraisīja spēcīgu visas pilsētas solidaritātes reakciju. Bēda vēl vairāk satuvināja cilvēkus. Gādīgie baltkrievi no visas pilsētas veda ūdeni Novaja Borovajas iedzīvotājiem, tāpat sildītājus un siltās drēbes, un kaimiņi bija gatavi ņemt pie sevis bērnus un dzīvniekus. Protesta pagalmos notika mākslas un kultūras pasākumi. Cilvēki rīkoja koncertus un teātra izrādes, izdomāja programmas bērniem un kopīgi skatījās filmas. Zīmēja plakātus un grafiti nākamajiem gājieniem. Tieši pagalmos dzima ideja izveidot savas apkaimes Protesta karogu. Priekšnesumi un tikšanās bieži beidzās ar kopīgu tējas dzeršanu.
5# PĀRMAIŅU LAUKUMS
Pārmaiņu laukums. Romāna Bondarenko un Stepana Latipova stāsti.
"Pārmaiņu laukums" ir viens no Protesta pagalmiem Minskā, kas atradās starp augstceltnēm. Tā veidošanu un iekārtošanu pilnībā finansēja iedzīvotāji. Protesta vēsture pagalmā sākās ar to, ka nezināmas personas uzgleznoja protesta grafiti ar diviem dīdžejiem - Kirilu Galanovu un Vladislavu Sokolovski uz transformatora kastes pagalma vidū (šajā izstādē var redzēt grafiti atveidojumu). Darbs kļuva zināms visā Baltkrievijā. Tāpēc valsts komunālo pakalpojumu darbinieki pēc savu priekšnieku norādījumiem katru dienu aizkrāsoja grafiti. Taču līdz nākamajam rītam vai dienu vēlāk tas atkal parādījās tajā pašā vietā. Tāpat pagalma iemītnieki uz žogiem un pagalma mēbelēm piesēja baltsarkanbaltas lentītes (kā tas redzams šajā izstādē pie kāpnēm).
A. Lukašenko atbalstītāji nevarēja atstāt šādu darbību nesodītu. 2020. gada 15. septembrī viņi aizturēja pagalma līderi Stepanu Latipovu. Pēc aizturēšanas par Stepanu brutāli ņirgājās. No nepanesamām spīdzināšanām un draudiem, ka tas pats tiks piemērots viņa vecākiem, viņš tika novests līdz pašnāvības mēģinājumam – tā sauktās "tiesas" laikā Stepans caurdūra sev kaklu ar pildspalvu. Viņu brīnumainā kārtā izglāba, bet viņam piesprieda vairāk nekā astoņu gadu cietumsodu pastiprināta režīma cietumā. Taču protesti pagalmā nebeidzās. Iedzīvotāji turpināja iznākt katru vakaru.
Tad notika traģēdija. A. Lukašenko brīvprātīgie, tostarp hokeja federācijas priekšsēdētājs D. Baskovs un Lukašenko preses sekretārs N. Eismants, kopā ar OMON pārstāvjiem, kas maskējās kā civiliedzīvotāji, naktī sāka apmeklēt pagalmu, lai "medītu protestētājus". Turpat dežurēja vairākas automašīnas ar OMON vienībām. Iedzīvotāji centās doties prom vai nevardarbīgi aizstāvēt pagalmu, bet notika uzbrukumi. Šādu "medību" laikā 2020. gada 11. novembrī A. Lukašenko atbalstītāji piekāva un nogādāja uz policijas iecirkni Romānu Bondarenko. Nodaļā (saskaņā ar citiem avotiem slimnīcā), neatgūstot samaņu, Romāns nomira no viņam nodarītajiem miesas bojājumiem. Par Romāna Bondarenko nāves apstākļu atklāšanu Lukašenko atbalstītāji apcietināja ārstu Artjomu Sorokinu, kurš veica ķermeņa apskati, kā arī žurnālisti no vadošā ziņu portāla TUT. BY – Jekaterinu Boriseviču. Abi tika apcietināti uz 2 gadiem ar soda izpildes atlikšanu uz attiecīgi 1 gadu un 6 mēnešiem. Neviens no tiem, kas sita Romānu, tā arī netika atrasts.
6# REPRESIJAS. 40 000 AIZTURĒTO
Politieslodzīto skaita pieaugums. Vardarbība un spīdzināšana cietumos. Partizāni un K. Kalinovska pulks.
Baltkrievu masveida dusmas un šoks, redzot aizturēto piekaušanu, kā arī iedzīvotāju brīdinājumi īstenot totālu streiku visā valstī, apklusināja vardarbību uz nedēļu. Taču pēc tam A. Lukašenko un viņa varas aparāts atgriezās pie pirmsvēlēšanu varas saglabāšanas stratēģijas valstī. No 2020. g. septembra sākuma viņi katru dienu arvien skarbāk apspieda jebkādas iedzīvotāju protesta aktivitātes:
· lielāko uzņēmumu streikus noslāpēja arodbiedrību pārstāvju un šo kustību vadītāju aizturēšanas un spīdzināšanas
· Protesta maršu dalībnieki tika aizturēti pirms pulcēšanās vietām vai jau izklīstot, vai arī naktī – lai mazinātu organizētas pretošanās iespējamību, un viņiem tika piespriesti ilgi cietumsodi
· cilvēki, kuri mēģināja organizēt aizstāvību, tika identificēti, izmantojot plašu spiegu tīklu, kuri izlikās par drošībniekiem, kas it kā meklē sadarbību; spiegi tika integrēti visās apkaimēs, katrā kolektīvā; tāpat tika veikta telefonsarunu noklausīšanās un nosūtīto datu analīze – galu galā A. Lukašenko režīms nekad nežēloja naudu, lai iegādātos modernākās ārvalstu tehnoloģijas.
Pirmajā protestu gadā vien tikai oficiālo politieslodzīto skaits (tie, kuri nebaidījās par to ziņot starptautiskajām organizācijām ar juristu starpniecību, un tie, kuriem netika izvirzītas apsūdzības sakarā ar vardarbīgiem vai nepolitiskiem pantiem) pārsniedza 1000 cilvēku, vairāk nekā 40 000 cilvēku izgāja cauri administratīviem arestiem, piekaušanām un spīdzināšanām. Visi prezidenta amata kandidāti, kuri izvirzīja savas kandidatūras vēlēšanās, un viņu vēlēšanu štābu darbinieki "par mēģinājumu mainīt valsts politisko sistēmu ar vēlēšanu palīdzību", "terorismu" un "masu nemieru organizēšanu" saņēma cietumsodus, sākot no 10 gadiem. Procentuāli šīs represijas pārsniedz Hitlera represijas 1930. gados.
Šodien Baltkrievijā turpinās smagas represijas pret iedzīvotājiem. Sākoties Krievijas karam pret Ukrainu, A. Lukašenko režīms dod iespēju Krievijai valsti izmantot kā militāro bāzi. Lai gan oficiāli karaspēki, kas ir lojāli A. Lukašenko, nepiedalās cīņās, tie nodrošina apmācību un visaptverošu atbalstu Krievijas okupācijas spēkiem. Šie fakti piespieda lielu skaitu baltkrievu ķerties pie ieročiem. Valstī regulāri notiek sabotāžas pret Krievijas militāro infrastruktūru, un vairākas baltkrievu brīvprātīgo vienības cīnās Ukrainas pusē, no kurām zināmākais ir Kastusa Kalinouska pulks.
7# TRĪS ŠTĀBU APVIENOŠANĀS
Trīs demokrātisko prezidenta amata kandidātu štābu apvienošanās pirms vēlēšanām. Svjatlanas Cihanouskas loma. Publiskas iniciatīvas, lai uzraudzītu godīgas vēlēšanas. Apvienotais pārejas kabinets un Eiropas Parlamenta (rezolūcijas) atbalsts.
Kad Svjatlana Cihanouska tika reģistrēta kā prezidenta amata kandidāte, bet neviens no galvenajiem favorītiem – Viktors Babariko un Valerijs Tsepkalo – netika reģistrēts, trīs galvenie štābi apvienojās un izveidoja sieviešu trijotni. Svjatlana Cihanouska, Veranika Tsepkalo (V. Tsepkalo sieva) un Marija Koļesņikova (V. Babariko štāba vadītāja) kopā sāka doties uz Baltkrievijas pilsētām un uzstāties, pulcējot cilvēku pūļus. Pēc štābu apvienošanās apvienojās gandrīz visa pārējā Baltkrievijas opozīcija.
S. Cihanouska neatstāja cīņu pat pēc draudiem bērniem, bet Veranika Tsepkalo ātri aizveda savus bērnus uz ārzemēm, atņemot varas iestādēm galvenos trumpjus pret viņu. Neatkarīga vēlēšanu novērošana ierastajā formātā nebija iespējama varas iestāžu radīto šķēršļu dēļ. Neatkarīgas novērotāju grupas bieži strādāja uz ielas blakus ieejām vēlēšanu iecirkņos un tika pastāvīgi aizturētas. Tika izveidota arī neatkarīga platforma “Golos”, kas reģistrēja vēlēšanu falsifikāciju. Balsojot cilvēki varētu nofotografēt savu vēlēšanu biļetenu un nosūtīt šos datus neatkarīgai balsu skaitīšanas sistēmai. Bija gadījumi, kad vēlēšanu komisijas, pretēji likumam, aizliedza vēlētājiem fotografēt savus vēlēšanu biļetenus, taču “Golos” joprojām spēja pierādīt, ka izziņotie balsošanas rezultāti ir nepatiesi.
10. augustā, dienu pēc vēlēšanām, S. Cihanouska bija spiesta pamest valsti. Internetā parādījās video, kas ierakstīts centrālās vēlēšanu komisijas ēkā, kur viņa lūdz cilvēkus neiet uz protestiem, vienlaikus izskatoties ļoti nobijusies. Viņas aizbraukšana nemazināja protestu dinamiku, un lielākā daļa viņu nekritizēja par video uzrunu, jo bija skaidrs, ka tas tika ierakstīts, pielietojot draudus.
Drīz S. Cihanouska atsāka savu darbību no Lietuvas.
Šobrīd viņa regulāri tiekas ar daudzu valstu līderiem, kur faktiski pilda prezidenta lomu un konsekventi aizstāv baltkrievu tautas intereses, pārliecinot, ka ir svarīgi atšķirt tautu no A. Lukašenko. Bez Svjatlanas Cihanouskas biroja, ārzemēs strādā arī Apvienotais pārejas kabinets (pagaidu valdības analogs) un Koordinācijas padome (pagaidu parlamenta analogs). Viņi ir guvuši atzīšanu no Eiropas Savienības, baltkrievu nacionālās kustības atbalstam tika pieņemtas vairākas Eiropas Parlamenta rezolūcijas.
Veranika Tsepkalo pameta valsti dienu pirms vēlēšanām, jo bija pamatotas bailes par drošību. Bija mēģinājums piespiedu kārtā izvest Mariju Koļesņikovu no Baltkrievijas 2020. gada septembra sākumā, taču viņa uz robežas saplēsa pasi (kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām padarīja izbraukumu neiespējamu), tad viņa nonāca cietumā. Tā sauktā tiesa viņai piesprieda 11 gadus cietumā.
8# RAJONU KAROGI
Baltkrievijas protesta karoga fenomens (brīva spēle ar tradicionālajiem simboliem)
Baltsarkanbaltais karogs ir 1918. gada 25. martā dibinātās Baltkrievijas Tautas Republikas oficiālais karogs, baltkrievu nacionālās kustības simbols. Mūsdienu neleģitīmā vara Baltkrievijā manipulē ar faktu, ka karogu izmantoja kolaboranti, kas Otrā pasaules kara laikā sadarbojās ar vācu okupācijas varu. Pašreiz Baltkrievijas nacionālais karogs, tāpat kā Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Ukrainas un citi nacionāli karogi PSRS laikā, ir aizliegts.
Zem šī karoga baltkrievi ilgus gadus protestēja pret A. Lukašenko režīmu, bet 2020. gadā šī nacionālā simbola izmantošana kļuva patiesi masveida. Taču protestētāji izmantoja ne tikai baltsarkanbalto karogu, bet izgatavoja savu pilsētu un rajonu karogus kā tēlainu variāciju baltsarkanbaltā principa ietvaros. Šo pieeju kritizēja konservatīvākie protestētāji, bet vairākums pozitīvi uztvēra pašizpausmes un vietējās pašidentifikācijas ideju, kuras pamatā ir nacionālie simboli. Tā radās neskaitāmi Protesta karogi kā unikāls Baltkrievijas demokrātiskās kultūras kreatīvais femonens. Jo ilgāk turpinājās protesti, jo spēcīgāk darbojās represīvā mašīna, un cilvēki pacēla karogus tikai gājienos, bet iepriekš un pēc tam tos slēpa zem apģērba. Visbiežāk karogu aptina kā jostu - tā tas kļuva mazāk pamanāms, un samazinājās varbūtība, ka tas tiks atrasts ielu pārbaudes laikā.
Ar laiku karogu versijas kļuva arvien radošākas, izmantojot ready-made principu – cilvēki izkāra balkonos “veļu” - blakus baltus, sarkanus un baltus dvieļus, ģērba baltsarkanbaltu apģērbu. Šo kreatīvo darbību iespaidā policija sāka redzēt protesta karogus jebkurā balto un sarkano krāsu kombinācijā - Dzeržinskas pilsētā vīrietis tika notiesāts par Japānas karoga izkāršanu (sarkans aplis uz balta fona), un Minskā kāds vīrietis tika aizturēts par LG televizora kasti - baltu ar sarkanu svītru.