Micēlija. Organiskie savienojumi

Micēlija. Organiskie savienojumi

Mākslinieču grupa “Mycelia” apvieno mākslinieces no Vācijas un Latvijas, kuras ilgstoši sadarbojas, kopīgi veidojot izstādes, darbnīcas un citus radošus projektus. Grupas darbība sakņojas māsības (sisterhood) un savstarpēja atbalsta principos, kas ļauj realizēt savu potenciālu sadarbības un mijiedarbības formātos – no koprades un dialoga līdz procesuāliem, performatīviem un smalkjūtīgiem individuāliem risinājumiem. Kopš 2020. gada micēlijs – neredzams pazemes tīkls – ir kalpojis par metaforu šai Latvijas un Vācijas mākslinieču sadarbībai: solidaritāte konkurences vietā, daudzveidība, pārmaiņas un robežu pārvarēšana. Dalībnieču sastāvs var mainīties, taču vienotie principi turpinās. “Mycelia” ir radoša ekosistēma, kurā idejas, pieredzes un materiāli rezonē un papildina cits citu

Izstādi “Micēlija. Organiskie savienojumi” veido 10 mākslinieces – Karina Frēliha (DE), Patrīcija Linke (DE), Penelope Ričardsone (DE/AU), Sabīne Šlunka (DE), Silke Bahmane (DE) no Vācijas un Laura Feldberga (LV), Ingrīda Pičukāne (LV), Sandra Strēle (LV), Izolde Cēsniece (LV), Anna Auziņa (LV) no Latvijas. 

Visi objekti un instalācijas izstādē ir jaundarbi. To pamatā ir kopīga vēlme padarīt pasauli plašāku, uzdodot jautājumus vispirms sev un tad skatītājiem. Izstādes darbus vieno materiāli un tehnikas, kā arī tā īpašā attieksme pret pasauli, kurā ir svarīga ieklausīšanās, izzināšana, uzmanības dāvāšana. Faktiski visos izstādes darbos liela nozīme ir mākslinieču pašu klātbūtnei, viņu ķermenim, kas tiešāk vai netiešāk ir veidojis darba saturu un formu. Sociālos jēdzienos runājot, izstāde modelē cilvēcīga mēroga iekļaujošu pasauli, kurā atvērtība, tolerance un neizsīkstošs prieks par kopīgo ir vērtības. Izstāde ir kā kopiena, kuras dažādās dalībnieces sadarbojas, ietekmējas cita no citas un palīdz atklāties cita citas talantiem, nezaudējot savu identitāti.    

Izvēloties tikai vienu, kā izstādes kopsaucēju gribas izcelt tīkla metaforu. Tīkls, tīklojums, sistēma, pinums, saruna un laiktelpa. 

Jau Mākslas stacijas “Dubulti” fasādēs redzami divi Lauras Feldbergas lielizmēra darbi “Ziemas dārzs”, kuros poliestera tīkls burtiskā nozīmē ir darba pamats, bet mākslinieces rokām darinātie krāsainie tekstilpinumi pārvērš šo tīklu vibrējošā sedzošā struktūrā. Tīkls izskatās kā dekoratīva māksla par excellence, bet reizē ir sociāli uzlādēts vēstījums ne tikai “Mycelia” grupas programmātiskajā kontekstā. Kopš Ukrainas kara sākuma Laura Feldberga darina tīklus, kas norāda uz aizsardzībai nepieciešamajiem kamuflāžas tīkliem. Arī miera laikos mēs darinām simboliskus aizsargtīklus, lai kliedētu nedrošību un sargātu savus sapņus. Mūsu katra ceļš laiktelpā, ja to kāds atveidotu mākslas darbā, izskatītos pēc faktūrām un krāsām bagāta pinuma.

Sabīnes Šlunkas instalācija “Čuksti zālē” aicina sadzirdēt pagātnes cilvēku, iepriekšējo paaudžu un īpaši sieviešu pieredzi. Māksliniece mudina intuitīvi ieklausīties šajās neuzbāzīgajās liecībās, ar ko caurausta pasaule un ko glabā zāles, koku, zemes, ūdens, mākoņu atmiņa. Viņa aicina ieskatīties pasaulē ar iekšēju redzi un saskatīt tīklojumu, tos neskaitāmos pavedienus, ko audis iepriekšējo paaudžu dzīves gājums, lai pievienotu tos mūsdienām. Sabīnes Šlunkas darbu materiāls lielā mērā ir viņas ķermenis, dvēsele un gars. Tās ir performatīvas instalācijas. To pašu viņa vēlas no skatītāja – ķermenisku, dvēselisku un garīgu iesaisti. Ar intuīcijas un iztēles palīdzību māksliniece dod šīm pagātnes liecībām vietu tagadnes telpā. 

Jautājumu par to, kā cilvēks var sadraudzēties ar saviem neizmantotajiem resursiem, vājumu, neizmantotajām iespējām un padarīt tās par savu palīgu, nevis ļaut šai nepabeigtībai kontrolēt un apdraudēt dzīvi, instalācijā “Kā adata bez acs” uzdod Izolde Cēsniece. Jau instalācijas faktūra ieved cilvēciskas nepilnības realitātē. Uz tējā krāsota aizkara un vecu tapešu gabaliem māksliniece montē pašrocīgi pārrakstītu tekstu fragmentus no trīs atšķirīgiem avotiem un no visiem kopā pin atziņu tīklu par dzīvi un laimi – no ebreju leģendas par golemu, no latviešu teikas par pūķi jeb vilci un no mūsdienu pētnieces Janas Kukaines grāmatas “Viscerālā estētika: afekti un feministiskā māksla postsociālismā” (2024). Iespējams, neparastākā dzīves mākslas stratēģija, kādu nācies redzēt. 

Slāņos cita uz citas klātas caurspīdīgas tekstila struktūras savos objektos “Saistītais #1”, “Saistītais #2”, “Saistītais #6” un “Saistītais #7” veido Patrīcija Linke. Viņas darbus raksturo konceptuālu jautājumu tīklojums : māksliniece pēta saistību starp robežām un to izzušanu, starp ikdienišķo un pārdabisko, starp iekšpusi un ārpusi, starp apslēpto un atklāto. Patrīcijas Linkes objekti ir kā diplomātiski kompromisi, kuros brīvība un disciplīna, atļautais un aizliegtais, noteikumi un pēkšņi impulsi ir balansā. Tie ir laikmetīgi hibridi ideju un materiālu ziņā, kuros pretrunas pārvēršas dialogā. Objektos savienojas tekstilmākslas gleznieciskā kapacitāte un trīsdimensiju skulpturālais potenciāls. 

Glezniecības, zīmējuma un animācijas krustpunktā ir veidots Ingrīdas Pičukānes komikss “Allegria Floralis” un viņas monumentālais sienas gleznojums “Pūkainais apskāviens”. Puķu un sieviešu motīvi sižetā veido neparastu salikumu, kur idealizētu laumiņu mītisko dzīvi vairs nevar atšķirt no feministiska ķermeņa politiskas demonstrācijas. Pičukānes īpašais žanrs, kas izveidots tā, it kā būtu saistīts ar bukoliku un tai raksturīgu dabas un lauku lirismu, bet patiesībā ir feministiska manifestācija, kas svin sievietes pašpietiekamo vitalitāti, ir feminisma kultūras daudzveidības un radošuma apliecinājums. Komiksa nosaukumā un sižetā izmantotie vārdi ir mākslinieces radīta mākslīgā valodā.

Penelope Ričardsone stāsta par lielām sistēmām, kosmiska mēroga sakarībām, bet dara to formā, kas radniecīga fluxus radikālismam un panku kultūras ekstrēmajam entuziasmam. Apskaužams vieglums! Viņas videoinstalācijā ar sentimentālo nosaukumu “Tāpat kā zvaigznes kustas debesīs un mūs vieno, tā arī kūstošais ledājs (VIII Antarktikas projekts)” sievietes baltos tērpos tēlo aisbergus. Viņas laužas caur brikšņiem, acīmredzami pārseigtas, par jaunajiem apstākļiem. Lūk, klimata pārmaiņu stāsts autentiskā versijā! Video, tušas zīmējumi un putuplasta objekti ir mākslinieces atraktīvi plūstošo domu turpinājums, kas nebaidās no spēcīgām emocijām un hiperbolizācijas.  

Ne mazāk atraktīvas, jautras un sociālas ir Sandras Strēles gleznu instalācijas, kas veltītas sieviešu kārtas dārza rūķiem – Rūķenēm Rodām. Strēles Rūķenes līdzīgi kā Pičukānes feministiskās laumiņas manifestē tiesības izpaust sievietes identitāti par spīti tradīcijām un standartiem. Rūķu pasaulē viņas ir revolucionāres – sieviešu dzimtes dārza rūķi datējami tikai ar 20. gs. 60. gadiem. Bet 2004. gadā “Dārza rūķu aizsardzības asociācija” iebilda pret populārākās Vācijas dārza rūķu ražotnes (Zwergstatt Philipp Griebel Gräfenroda) radītajām Ruķenēm Rodām, argumentējot, ka vēsturiski dārza rūķis ir bijis tikai vīrietis. Tas ieauž izstādes feministiskajā tīklojumā marginālu faktu no patriarhāla diskursa. Gleznu raksturs ir uzsvērti dekoratīvs un komiksveidīgs, gleznas papildina Rūķeņu skulpturālie oriģināli. 

Silke Bahmane savos zīmējumos praktizē divdesmitā gadsimta sirreālistu manifestēto psihisko automātismu kā mākslas tehniku. Izstādē ir redzami vairāki “Dzejoļu zīmējumi”. Tie zīmēti uz rokas lējuma papīra, kas tos papildina ar faktūru nejaušībām un padara par grezniem artefaktiem. Zemapziņas plūsma tiek zīmēta vairākos seansos. Savās  gleznās Silke Bahmane apzināti apstrādā plūsmas radītos tēlus un pastiprina sižeta simbolisko nozīmi. Glezna “Neuzzīmētais aplis” ir speciāli izstādei “Micēlija. Organiskie savienojumi” radīts darbs, kas veltīts harmonijai un sievietes lomai harmonijā.    

Par savu videodarbu “Sejas”, kurā māksliniece sarunājas ar savu meitu, Anna Auziņa saka: “Starp mātēm un meitām pastāv dziļi organiski savienojumi. Lisas Irigarajas eseja mani iedvesmoja radīt mātes un meitas attiecībām veltītu darbu, kas rotaļīgi parāda centienus nostiprināt savstarpējo saikni. Video redzamais process apvērš ierastās mātes un meitas lomas, bet tā laikā risinātās sarunas izvaicā dažādus priekšstatus un variē feministiskas nostādnes.” Annas Auziņas centrālais māksliniciskās izteiksmes veids ir dzeja.   

Sumi-e, kopš 14. gadsimta Japānā tradicionāla monohroma melnas tušas glezniecība balstās uz koncentrēšanos, klātbūtni un dialogu starp otu, tušu, ūdeni un papīru. Karina Frēliha savā mākslā praktizē šo tehniku un glezno spirālveidīgas formas uz gara, pēc apgleznošanas rullī satīta papīra. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēku attiecības ir dzīva un mainīga struktūra un ka spirāles formas atkārtojumi viņas darbos spēj savstarpēji savienot tos iespaidus, ko rada satikšanās, draudzība, ģimenes saiknes, šķiršanās, atmiņas un pārvērtības. Viņas instalācija “Kopīgie pavedieni”, ko veido trīsdesmit metru garš tušas gleznojums, kuru var aplūkot gan dabā, gan spogulī, ir jābauda klusumā un kontemplatīvā mierā.

Izstāde “Micēlija. Organiskie savienojumi” Mākslas stacijā “Dubulti” skatāma no 2026. gada 16. oktobra līdz 2027. gada 31. janvārim. 

Atbalstītāji - Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība, Valsts kultūrkapitāla fonds un AKKA/LAA. 

Kopš 2015. gada Mākslas stacija “Dubulti” ir iekļaujoša un eksperimentāla platforma laikmetīgajai mākslai Latvijā. Būdama gan profesionāla kultūras institūcija, gan ikvienam pieejama publiska telpa, tā piedāvā paraugu tam, kā māksla var jēgpilni iesaistīties sabiedrībā – nevis izolējoties, bet iekļaujoties ikdienas ritmā. Izstādes Mākslas stacijā “Dubulti” tiek kūrētas augstā profesionālā kvalitātē un piesaista plašu auditoriju – gan vietējo, gan starptautisko. Mākslas stacijas “Dubulti” izstāžu programma tiek īstenota ar Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. 

Teksts : Inga Šteimane 

Art Station Dubulti https://artstationdubulti.lv

Izstādes publisko programmu veido 10 radošās darbnīcas, ko vada izstādes mākslinieces :

19. oktobrī plkst. 14.00-15.30

Karinas Frēlihas darbnīca “Sumi-e. Japāņu tušas glezniecība”. Darbnīcas valoda - angļu un vācu, bet var iztikt bez valodas zināšanām. Grupā 7 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com

19. oktobrī plkst. 16.00-17.30

Patricijas Linkes zīmēšanas darbnīca “Micēlijs - kopīgais ķermenis”. Dalībnieku skaits nav ierobežots. Valodas prasme nav nepieciešama. 

20. oktobrī plkst. 14.00-15.30

Penelopes Ričardsones darbnīca “Organiskā kartogrāfija” - zīmēšana ar tonētu ledu, zīmuli un flomāsteru. Darbnīcas valoda - angļu un vācu, bet var iztikt bez valodas zināšanām. Grupā 11 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com

20. oktobrī plkst. 16.00-17.30

Silkes Bahmanes Automātiskās zīmēšanas (écriture automatique) darbnīca. Dalībnieku skaits nav ierobežots. Vēlams nedaudz saprast angļu vai vācu valodu.

21. oktobrī plkst. 12.00-13.30

Sabīnes Šlunkas atmiņu modināšanas performances darbnīca “Čuksti zālē”. Dalībnieku skaits nav ierobežots. Valodas prasme nav nepieciešama. 

22. oktobrī plkst. 16.00-17.30

Izoldes Cēsnieces darbnīca, kurā varēs nosūtīt sev palīdzības vārdus, kas atrodami A. Strauberga savāktajos latviešu buramvārdos. Grupā 16 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com 

23. oktobrī plkst. 14.00-15.30

Sandras Strēles Rūķeņu apgleznošanas darbnīca. Grupā 16 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com

23. oktobrī plkst. 16.00-17.30

Ingrīda Pičukānes Feministisko zīmējumu darbnīca. Grupā 16 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com

24. oktobrī plkst. 14.00-15.30

Lauras Feldbergas performances darbnīca ar buto improvizācijas elementiem. Grupā 12 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com

25. oktobrī plkst. 14.00-15.30

Annas Auziņas Dzejoļu rakstīšanas darbnīca. Grupā 16 dalībnieki. Pieteikties: dubulti.art.station@gmail.com