28.02.-04.05.2025.
•
Latvija
Šeit nav runa par matemātisku vai shematisku fizikas pasaules datu konceptualismu. Šajās gleznās ir attēli. Tajās ir koši krāsu lauki un figūras, kas skrien, lido, virpuļo, dejo vai uz mirkli apstājas, pirms turpina savu lidojumu. Figūras šķiet apstājušās īslaicīgā redzamības uzplaiksnījumā, balansējot uz izzušanas robežas.
Raugoties epistemoloģiski, no zināšanu dabas viedokļa, Diāna Adamaite izmanto drīzāk nezināšanu, turklāt apzinātu nezināšanu, lai radītu savus darbus. Viņas attieksmi raksturo epistēmiskā atturība – atturība no zināšanām. Kā viņa pati saka, ir vajadzīgs tukšums, iztukšotība, lai varētu strādāt. Un arī gleznojot viņa netiecas pēc kaut kā noskaidrošanas. Tradicionālais laikmetīgais pētnieciskums it nemaz neraksturo viņas mākslu.
Daudzie “ne” ir apofātiski. Šis teoloģiskais jēdziens, kas Dievu raksturo, nosaucot to, kas viņš nav, ir viens no retajiem, ar kuru var definēt Diānas Adamaites mākslu. Apofātija nozīmē atturēšanos runāt, izteikties noliegumā. No vienas puses – runāt, no otras – klusēt.
