Diānas Adamaites mistiskais ekspresionisms izstādē “Frekvences telpā”
INGA ŠTEIMANE, izstādes kuratore
Diānas Adamaites jaunās gleznas izstaro tik dziļu prieku, ka rodas jautājums – kas tas ir, ko viņa glezno? Atbildi šķietami sniedz izstādes nosaukums – “Frekvences telpā”. Bet gleznas neatgādina abstraktus frekvenču diapazona pierakstus. Tas nav fizikas datu matemātisks un shematisks konceptuālisms. Gleznas ir tēlainas. Tajās ir koši, krāsaini laukumi un krāsainas figūras, kas skrien, lidinās, virpuļo, dejo vai uz brīdi pierimst, lai turpinātu kustību. Figūras šķiet fiksētas īsā redzamības laikā. Ir sajūta, ka tās var izzust. Tās ir kā vizuļojošas mutācijas starp uztveramību un apslēptību, starp klātbūtni un prombūtni, starp kaut ko un neko. Tajās ir impresionistisks gaisīgums, ekspresīvas skices brīvā nosacītība un pat rokoko rotaļīgums. “Dzīvošana brīnumā,” saka Diāna Adamaite, meklējot vārdus savas mākslas skaidrošanai.
Nākamais mirklis ir lielais nezināmais. Vai Diānas Adamaites tēma ir mirklis? Atbilde ir apstiprinoša, taču ar tūlītēju piebildi, ka tas nav ainavisks, portretisks vai citādi reālistisks mirklis. Tēliem nav visam dzīvajam piemītošās juteklības. Figūrām nav slēpta, slepena vai gluži pretēji – atklāta un neatvairāma – erotisma. Tām piemīt elegance, bet tās nepozē vērotājam – ne māksliniekam, ne skatītājam. Figūras atklājas atraisītas un brīvas savā esībā, bet tās ir neitrāli vēsas. Nepiesaistītas. Kāds ir to noslēpums? Diāna Adamaite glezno savas figūras tā, it kā uz tām nebūtu attiecināmi gravitācijas spēki, psiholoģiskās grimases un domāšanas nogulsnes ķermenī. Figūras, kas ir līdzīgas cilvēkiem, šķiet, ir bez cilvēciskas pieredzes. “Es nedomāju, kā dimants nedomā. Laistos viscaur dzidra. Nejūtu ne izsalkumu, ne slāpes: es esmu. Man ir divas acis, un tās skatās. Uz neko,” raksta brazīliešu modernisma rakstniece Klarisa Lispektore1 un viņas teiktais pārsteidzoši rezonē gan ar Diānas Adamaites gleznoto figūru raksturu, gan ar veidu, kā māksliniece strādā, jo viņa par savu tēlu izcelsmi saka: “Var būt ieraudzīšana, kad neesmu pilna.” Tas nozīmē, ka zināšanas, informācija, definīcijas, viedokļi un uzskati, vērtēšana, tiesāšana, aprakstīšana un jau noformētas patiesības tiek izslēgtas no gleznošanas procesa. “Brīvais kritiens. Svaigi, dzidri, nepastarpināti,” saka Diāna Adamaite.
Diānas Adamaites tēli ir uzgleznota jušana par konkrētības iespējām. Tieši jušana, kaut kā briešana un pietuvošanās ir vārdi, ar kuriem māksliniece raksturo procesu un zināšanas par saviem tēliem. Noteikti darbu pamatā nav teksts, iepriekš radies stāsts. Un, pārsteidzoši, bet tās nav arī vizuālas vīzijas, ar kurām tik bieži tiek aprakstīta māksla. Adamaite neilustrē sapņus, fantāzijas, atmiņas vai savdabīgi stilizētu realitāti. Un viņa nenosauc vārdā to, ko glezno, zīmē vai veido. Viņas darbu nosaukumi ir burti un cipari. Tas ir ļoti smalks un sarežģīts moments – Adamaites tēli neizveidojas kā vīziju kopijas. Tēlu vizualitāte rodas no sajūtas kādā citā uztveres veidā, tādā, kas neredz un nezina. Kas nelieto valodu un pieredzi. Kas aizved aiz definētā, aiz ieraudzītā, aiz zināmā.
Raugoties epistemoloģiski, no zināšanu dabas viedokļa, Diāna Adamaite izmanto drīzāk nezināšanu, turklāt apzinātu nezināšanu, lai radītu savus darbus. Viņas attieksmi raksturo epistēmiskā atturība – atturība no zināšanām. Kā viņa pati saka, ir vajadzīgs tukšums, iztukšotība, lai varētu strādāt. Un arī gleznojot viņa netiecas pēc kaut kā noskaidrošanas. Tradicionālais laikmetīgais pētnieciskums it nemaz neraksturo viņas mākslu. “Zināšanas ir liela tēma. Nezināšana ir lielāka. Un tā ir daudz interesantāka,” saka neirobiologs Stjuarts Faiersteins2. Būtībā līdzīgi var saprast Diānas Adamaites attieksmi pret zināšanām: tās viņai neder, tās ierobežo, turpretī nezināšana - der, jo tā virza viņas mākslu uz brīnumu piedzīvošanu. Un svarīgi, ka arī jēdziens “brīnumi” Diānas Adamaites mākslā ir atbrīvots no zināšanām. No jebkādām zināšanām. Tam nav zinātniskās fantastikas ievirzes – māksliniece nemeklē citplanētiešus. Nav arī ezotēriskās slepenības – Diānas Adamaites mākslā nav okultu zināšanu. Kas paliek? Es to sauktu par sekošanu mākslai tādā izpratnē, ka tiek atsijāts viss, kas dzīvo mākslu grib aizstāt ar aprakstu par mākslu. Ļoti liela uzticēšanās mākslai. Pārliecība, ka mākslā nav nepieciešami pārdabiski sižeti, bet ka māksla ir dzīva un brīnumaini atdzīvina visvienkāršākos motīvus. Piemēram, cilvēku telpā. Cilvēka frekvenci.
Cilvēkam ir tendence graut dzīvo mākslas realitāti ar aprakstu par mākslu. Ikreiz, kad sakām par mākslu ko apstiprinošu, mēs pasakām arī ko ne līdz galam patiesu. Māksla ir vairāk, un tā ir citāda, nekā var pateikt. Māksla nav koncepcija! Bet tā var būt arī konceptuāla, kā tas vairākas desmitgades ir bijis. Ir interesanti pielaikot Diānas Adamaites mākslai konceptuālismu un saprast, ka saskares punktu ir maz. Konceptuālisms ir zinošs, zināšanu pilns un zinības demonstrējošs, bet Adamaites māksla ir nezinoša, tā rodas stāvoklī, kad nesaprot, kas notiek, un zināšanas tikai traucē. Konceptuālisms ir programmatisks, turpretī Adamaites māksla ir taustīšanās bez programmas bezgalīgā virzienu un iespējamību telpā. Ja nu vienīgi viņas nezināšanu (nezinīša atvērtību) uzlūkojam kā programmatisku. Konceptuālisms manifestē pārliecību un ironiju, bet Adamaite runā par pazemību un pietāti kā iekšēju stāvokli. Konceptuālisms ir skaļš, sociāls un definējošs, bet Adamaites māksla – klusa, savrupa un rodas it kā taustoties. “Nenosaukt vārdā” ir viena no Diānas Adamaites prioritārajām atziņām.
Šie daudzie “ne” ir apofātiski. Šis teoloģiskais jēdziens, kas Dievu raksturo, nosaucot to, kas viņš nav, ir viens no retajiem, ar kuru var definēt Diānas Adamaites mākslu. Apofātija nozīmē atturēšanos runāt, izteikties noliegumā. No vienas puses – runāt, no otras – klusēt. Rakstot par Diānas Adamaites mākslu, itin viegli virknējas noliegumi – viņas māksla nav tas un nav tāda, bet grūtāk raisās apstiprinošie rezumējumi, kas viņas māksla ir. Arī pati māksliniece par savu darbu atturas klāstīt un raksta vārdus ar “ne” – nenosaukt vārdā, neizteikta apbrīnas sajūta, kad neesmu pilna, ne vizuālas vīzijas, nezināšana, ne ceļš uz nospraustu punktu. Savienojot Diānas Adamaites darbu ekspresīvo krāsu, līniju un kustību formā ar tiešās pieredzēšanas metodi saturā, rodas vēlme veidot jaunu apzīmējumu – mistiskais ekspresionisms. Diānas Adamaites metode ir līdzīga mistiķu praksei, kas, būdami izglītoti rakstos un mācībās, meklē saskarsmi ar dzīvu realitāti pašu pieredzējumā.
Gleznas ir izstādes pirmajā stāvā (eļļa un akrils uz audekla). Otrajā stāvā ir zīmējumi (ogle, akvarelis, zīmulis, flomā sters, pastelis, pildspalva, tuša, krītiņi uz papīra), kas arī ir jauni un radīti šai izstādei. Zīmējumu frekvences tāpat kā gleznu frekvences ir tēlainas, bet zīmējumos ir virtuozas līnijas radīts dramatisms. Zīmējumu melnbaltais un sarkanais monohromums ļauj vēl vairāk attālināties no figūru klātbūtnes sižetos un tuvina tos abstrakcijai. Varētu teikt – horeogrāfiskai abstrakcijai, jo zīmējumu sižetus gribas saistīt ar kustību intensīvā ritmā. Zīmējumi met tiltus uz Diānas Adamaites abstrakto mākslas praksi divtūkstošajos gados. Tāpat kā jaunajās gleznās, arī zīmējumos nav stāsta, kurš virzītos no punkta A uz punktu B. Nav sākuma, un nav beigu. Ir process, un ir klātbūtne. Izstādes pārsteigums ir skulptūras (modelēšanas māls). Māksliniece tēlniecību savai izteiksmei izmanto pirmo reizi, un tēliem ir mirklīgas parādības iedaba, līdzīgi gleznām un zīmējumiem.
Lielais sienas gleznojums “Ierašanās” ir tapis speciāli telpai un ir vienīgais ar sižetisku nosaukumu. Impresionistiski viegls, ar ekspresīviem krāsu akcentiem un virmojošs kā milzu skice panorāmiskā izklāstā. Varam viegli iedomāties, ka gleznu, zīmējumu un skulptūru tēli ir tajā redzami visi kopā. Priecīgi, ekspresīvi un mistiski.
Izstādē skan komponista Kristapa Pētersona mūzika, kas speciāli Diānas Adamaites darbiem radīta 2010. gadā.
Diānai Adamaitei (1981) ir Latvijas Mākslas akadēmijā iegūts maģistra grāds Monumentālās glezniecības meistardarbīcā (2007), viņa ir studējusi Cīrihes Mākslas Augstskolā Šveicē (2011), École Supérieure d’Arts de Lorient Bretaņā, Francijā (2003) un Mākslas Universitātē Berlīnē (2002). Vidējo izglītību ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Stikla apstrādes nodaļā (1996-1999). Kopš 2005. gada veidojusi deviņas personālizstādes, tostarp “Pārcelties” koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā (2023), “Mirklis un saistviela” Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Rīgā (2023), “Metafora+LN336” kopā ar Andu Poikāni Latvijas Pasta Bankā Rīgā (2017), “Uzreiz” Rīgas Mākslas telpā (2013), “Zoo” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā un galerijā “Atelier Haus Friesenstrasse” Brēmenē (2008) un “Absurdā formula” galerijā “Bastejs” Rīgā. 2007. gadā aicināta piedalīties 13. Viļņas glezniecības triennālē – “Dialogi”, bet 2007. un 2010. gadā – jauno gleznotāju izstādēs “Našķu bumba” un “Pilsētas bērni”. Piedalījusies četrās izstādēs 2010. gadā – “A smiling lady on a tiger” Pilsētas galerijā Brēmenē, Vācijā, “Es mirstu. (Es dzīvoju)” VEF mākslas centrā Rīgā, “Izmēģinājumu stacija Laimdota” Cēsīs un “Pārmija” Rīgas Mākslas telpā. Bijusi dalībniece 2009. gada izstādēs “Brīnišķīgais ceļojums” VEF mākslas centrā Rīgā un “Pagrīdes turnīrs” galerijā 21 Rīgā. 2011. gadā piedalījusies izstādē “Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot” Rīgas Mākslas telpā. Saņēmusi Liepājas Kultūras pārvaldes galveno balvu ikgadējā Liepājas mākslinieku kopizstādē “Ceļā” (2019). 2022. gadā piedalījusies izstādē “Trauslais laikmets” Liepājas muzejā. 2024. gadā kuratore Inga Šteimane aicināja mākslinieci grupas izstādē “Ak, figūra, ar ko tu vakardien draudzējies?” Rotko muzejā Daugavpilī. Daudz ceļojusi un strādājusi starptautiskās rezidencēs Briselē (2020), Indijā (2013, 2012, 2011, 2009), Parīzē (2009), Monrūžā un Brēmenes pilsētas mākslinieku rezidencē (2008), Arktiskās mākslas nedēļā Somijā (2007), mākslas projektā “Uztvere un Iztēle” Zalcgiterē, Vācijā, Starptautiskajā mākslas simpozijā Umbusi Igaunijā un simpozijā “No Mazačo līdz Marīni” Florencē (visi 2004). No 2022. gada novembra līdz 2024. gada janvārim vadījusi mākslas galeriju “Romas dārzs” Liepājā. Dzīvo un strādā Rīgā un Liepājā.
Diānas Adamaites personālizstādes “Frekvences telpā” pasākumi: izstādes atklāšana 2025. gada 28. februārī plkst.17.00, tikšanās ar mākslinieci Diānu Adamaiti un kuratori Ingu Šteimani 2. martā plkst.14.00. Divas ekskursijas Jūrmalas Pavasara ekskursiju nedēļā – 12. martā plkst.16.00 un 16. martā plkst.14.00. Noslēguma ekskursija izstādē – 4. maijā plkst.14.00.
Mākslas stacija “Dubulti” ir vienīgā profesionālā izstāžu zāle Eiropā, kas atrodas funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Tā darbojas kopš 2015. gada un piešķir jaunu dimensiju 20. gs. 70. gadu modernisma arhitektūras ēkai. Mākslas stacija “Dubulti” veido labāko Latvijas mākslinieku personālizstādes un starptautiskus projektus, akcentējot dialogu starp mākslas darbu un skatītāju. Izstāžu programma notiek ar Jūrmalas valstspilsētas domes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Mākslas stacijas “Dubulti” dibinātāja un vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane.
Diānas Adamaites personālizstāde “Frekvences telpā” notiek ar Jūrmalas valstspilsētas domes un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
1 Klarisa Lispektore. Dzīvais ūdens. Izdevniecība “Aminori”, 2024, 38. lpp. No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups.
2 [Knowledge is a big subject. Ignorance is bigger. And it is more interesting. Stuart Firestein] Citēts no Daniel R. DeNicola. Understanding Ignorance. MIT Press, 2018, 3. lpp.
||
Recenzija par Diānas Adamaites izstādi “Frekvences telpā”
Abstrakti figurālā glezniecība.
STELLA PELŠE, LMA Mākslas vēstures institūts, diena.lv, 29. aprīlis, 9:00
Šīs recenzijas virsraksts var šķist labs savstarpēja pretrunīguma paraugs, jo abstrakts darbs pēc loģikas nevar būt figurāls un figurāls savukārt nevar būt abstrakts. Vai varbūt tomēr var, jo māksliniekam nekā neiespējama nav? Šādu pārdomu provocēšana ir viens no pavedieniem, ko piedāvā Diānas Adamaites izstāde Frekvences telpā Mākslas stacijā Dubulti. No vienas puses, šī izstāžu telpa nav pārāk tālu no Rīgas, no otras – vasara, kad izstāžu apskatu var ērti apvienot ar tīkami tukšāku pludmali nekā Bulduros vai Majoros, ir zināma priekšrocība. Tomēr latviešu glezniecības svaigāko parādību interesentiem ir vērts arī negaidīt peldsezonu.
Sirreālā vienkāršība
Gleznotāja Diāna Adamaite ir viena no Našķu bumbas kolektīva: šādi saucās jaunu mākslas zinātnieču kūrētā jauno mākslinieku grupas izstāde jau patālajā 2007. gadā. Tolaik varēja droši konstatēt, ka bažas par glezniecības nāvi, kā varēja šķist pēc instalāciju uznāciena deviņdesmitajos, tomēr ir pārspīlētas pat visuresošo attēlu laikmetā un krietns pulks šajā medijā saskata pietiekamu potenciālu arī latviešu mākslā. No toreiz gandrīz piecdesmit izstādes dalībniekiem daudzi ir izveidojuši gana veiksmīgu un arī starptautiski atzītu karjeru (Ēriks Apaļais, Maija Kurševa, Inga Meldere, Andris Eglītis, Arturs Bērziņš, Kristians Brekte, Vineta Kaulača, Anda Lāce un vēl citi), savukārt par daļu glezniecības sakarā dzirdēts mazāk vai teju nemaz. Mazliet mainītā sastāvā, arī ar Diānas Adamaites līdzdalību, jaunie gleznotāji uzstājās arī izstādē Pilsētas bērni (2010).
Īpašais piedāvājums
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš daudzveidīgās jauno gleznotāju izpausmes pat mēģināja dabūt zem konceptuāla lietussarga ar nosaukumu Jaunā vienkāršība, raksturojot tendenci kā "glezniecības interesi par ikdienišķiem sižetiem, telpiskumu un fotogrāfisku skatījumu" un glezniecisku askēzi, "saturiskas integritātes vārdā krietni vien samazinot specifiski glezniecisko ieroču arsenālu" (Vilnis Vējš, Jaunā vienkāršība. 2000–…, Studija, 2010, nr. 72, 41. lpp.). Daži šīs askēzes vārdā vairāk atteicās no krāsainības, citi – no ekspresijas, vēl citi – no telpiskuma, kāpinot ekspresiju, Diānas Adamaites piemērs tur it kā sevišķi neiederas, jo viņas gleznās tolaik bija gan krāsas, gan telpiskums, gan visai glezniecisks, mēreni ekspresīvs rokraksts. Taču atteikšanās varbūt notikusi objektu atpazīstamības ziņā, mulsinot skatītāju ar jautājumu – kas tur galu galā attēlots?
"Pašreizējā posmā Diānas Adamaites mākslinieciskā interese saistīta ar sirreālismam radnieciskām izteiksmēm, kur vērojama koncentrācija ap kādu reāli neidentificējamu, tomēr konkrētu objektu, kura forma raisa asociācijas ar bioloģiskās pasaules elementiem, kas plūst un mainās kāda nezināma spēka ietekmē" (Našķu bumba: Jaunie Latvijas glezniecībā [katalogs], RJA Veritas, 2007, 22. lpp.). Tāds bija toreizējais mākslas zinātnieces Diānas Barčevskas komentārs. Kopš tā laika gleznotājas vārds nav bijis gluži mākslas dzīves priekšplānā, taču pēc šīm izstādēm viņa ir studējusi mākslu Cīrihē (2011), papildinot jau agrāk gūtos iespaidus Francijas un Vācijas izglītības sistēmā un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā, kur iegūts maģistra grāds (2007). Kopš 2005. gada sarīkojusi deviņas personālizstādes, piedalījusies daudzās grupu izstādēs, starptautiskās rezidencēs un simpozijos.
Mistiskais ekspresionisms
Arī jaunajā izstādē var runāt par sirreālismu, biomorfu abstrakciju, plūstamību un mainību vai nezināmu spēku ietekmēm. Tomēr kāda pārbīde noteikti ir vērojama, un tās ir alūzijas uz pilnfigūras portreta tradīciju – visi darbi satur cilvēka figūrai radniecīgus elementus. Uz jautājumu, kā tad uzlūkot šīs (it kā) figūras, izstādes kuratore un Mākslas stacijas Dubulti vadītāja Inga Šteimane pašsaprotami piedāvā izvērstas atbilžu versijas. Proti, šis nav tas gadījums, kad īsām biogrāfiskām ziņām pieskaitīta vien kāda esejiski izplūdusi rindkopa. Ja vien ir vēlme iedziļināties interpretēšanā, iespēja tiek dota! Protams, daļai publikas tas var šķist lieki, cilvēki izvēlas skatīties un nelasīt neko. Paradoksāli, bet uz šādu pieeju var vedināt arī Ingas Šteimanes secinājumi: "Es to sauktu par sekošanu mākslai tādā izpratnē, ka tiek atsijāts viss, kas dzīvo mākslu grib aizstāt ar aprakstu par mākslu. Ļoti liela uzticēšanās mākslai. Pārliecība, ka mākslā nav nepieciešami pārdabiski sižeti, ka māksla ir dzīva un brīnumaini atdzīvina visvienkāršākos motīvus. Piemēram, cilvēku telpā. Cilvēka frekvenci" (no izstādes anotācijas). Tālāk aprakstītās atšķirības no konceptuālisma, kas ir zinošs, programmatisks, ironisks un sociāls, ļauj Diānas Adamaites mākslu mēģināt noenkurot kaut kur spontāni intuitīvos modernisma un postmodernisma mantojuma krustpunktos. Tomēr, lai redzētais iegūtu kādu jēgu, bez aprakstiem neiztikt, un kuratore piedāvā arī jaunu virzienisku terminu – mistiskais ekspresionisms.
Neizklausās slikti, un prātā sāk rosīties jautājums, vai šāda tendence ir vienīgi Diānas Adamaites oriģināls atklājums vai varbūt raksturīga vēl kādiem viņas paaudzes – vai arī citu paaudžu – Latvijas māksliniekiem.
Diānas Adamaites ambiciozā "mistiskā ekspresionisma" parāde aptvērusi visus mākslas veidus – glezniecību, grafiku un pat tēlniecību –, bet vispirms skatītājus, kas var būt arī garāmejoši biļešu pircēji stacijā, uzrunā spilgtā un vērienīgā glezniecība pirmajā stāvā. Ja būs gana ieintriģēti, varbūt uzkāps arī otrajā, kur valda jau monohromāka un izmēros reducēta māksla.
Būtņu kaleidoskops
Glezniecisko intrigu iekustina no citiem atšķirīgs darbs – sienas gleznojums Ierašanās, kam vienīgajam nosaukums nav burtu un ciparu kombinācija. Atšķiras arī daļēji ainaviskā, sirreāli tukšā un sniega klajumam līdzīgā telpa, kurā aptuveni nodalās zemes un debesu segmenti, un daudzu sīku figūriņu tveramā kustība virzienā uz priekšplānu, arī šķietami nolaižoties no debesīm. Kādus attālus sveicienus sirreālistiem Salvadoram Dalī un Īvam Tangī te noteikti var sajust, īpaši tumšajās krītošajās ēnās plenēriski saulainajā, taču ne sevišķi reālistiskajā vidē.
Pārejot tālāk no vienas "ieradušās" būtnes pie citas, var pamanīt, ka tās veido raibu kaleidoskopu, lai arī nenoliedzami visām ir kaut kas, kas atgādina galvu, locekļus vai kādus tērpa elementus. Daļu tēlu veido ekspresīvi irdenu triepienu sabiezējumi (FT 1, FT 11), radot caurspīdīgu, spokainu efektu. Citas figūras sastāv no daudz precīzākām formām, kas līdzinās, piemēram, zobenu asmeņiem, un viens no tiem šķiet pacelts virs galvas niknā atvēzienā (FT 12). Vēl cits veidols atgādina akvareliski uzplūdinātu, romantiski garā kleitā tērptu sievietes figūru (FT 10).
Nedaudz atšķirīgu grupu veido tēli, kas konstruēti no salīdzinoši homogēniem dažādu konfigurāciju laukumiem, piemēram, vairāk kubisma un konstruktīvisma vai arī biomorfās abstrakcijas garā (FT 2, FT 3, FT 8 u. c.). Arī plašākas kontekstuālas paralēles nav izslēgtas, piemēram, itin radniecīga formas ziņā ir amerikāņu abstrakcionista Čārlza Grīna Šova (1892–1974) sintezējošā pieeja: viņš ir miksējis ģeometriskas un sirreāli biomorfas sastāvdaļas (Manekens (1934–1935), Ģeometriskas figūras (1936) u. c.).
Rēgainie veidoli
Kā sava veida pārejas posms no glezniecības uz grafiku eksponējas melnbaltu gleznojumu rinda uz organiskā stikla (FT 13– FT 20) – tajos prevalē ekspresīvu triepienu dinamika. Tā ļauj iznirt no fona tumsas neskaidri rēgainiem veidoliem, kas brīžiem atgādina kādu abinieku vai insektu. Vizionārās kvalitātes, kas dažviet uzstājīgi sasaucas ar psiholoģijā zināmajiem Roršaha testa tintes traipiem, tikai bez to stingrās bilaterālās simetrijas, atklājas arī darbos uz papīra. Tajos lietota ogle, akvarelis, zīmulis, flomāsters, pildspalva, eļļas krītiņi, tuša, citiem vārdiem, teju viss, kas vien var atstāt uz papīra pēdas, un tās rāda plašu paņēmienu gammu, aptverot kā nervozus švīkājumus, tā šķietami nejauši izplūdušus laukumus vai nospiedumus. Asociāciju plūsma var sniegties no bērnu kricelējumiem un autsaideru mākslas līdz teju futūristiskiem daudzkāršošanās un kustības ilūzijas efektiem, ko rada variēti diagonālu līniju atkārtojumi.
Diānas Adamaites skulpturālie darbi savukārt pilnībā atsakās no ģeometrizētām, skaidrām formām, veidojot amorfi plūstošus, atsevišķās detaļās cilvēciskus tēlus, kuri tomēr ir maksimāli abstrahēti un fragmentāri, atsaucot atmiņā akmens laikmeta sīkplastiku, no kuras slavenākā droši vien ir Villendorfas Venera. Tomēr paleolīta paraugos pārsteidzoši ir vairāk formu stingrības, simetrijas un loģikas. Diānas Adamaites figūras ir neregulāru izciļņu un iedobumu izrobotas, asimetriskas un nestabilas, it kā iemiesojot kādas dzīvības formas mošanos, pirmos centienus kustēties un apgūt telpu.
Iespējams, šo figurālo abstrakcionismu vai abstrakto figurālismu, kurā cilvēka figūra izkūst, fragmentējas, saplūst ar fonu, transformējas attāli dzīvnieciskos radījumos vai mehāniskās struktūrās, var sasaistīt arī ar tādiem populāriem teorētiskiem strāvojumiem kā jaunais materiālisms un posthumānisms. (Šīs tendences, starp citu, izvirzījušās mākslas vēsturē aizstāvēto zinātnisko darbu metodoloģiskajā avangardā.) Bet droši vien der arī uzmanīties no anotācijā minētās dzīvās mākslas aizstāšanas ar aprakstiem, jo varbūt individuālā uztvere aizved kādā pilnīgi citā, negaidītā virzienā.