Tohoku japāņu fotogrāfu acīm

Džomon atgūšana: ievads izstādei TOHOKU JAPĀNAS FOTOGRĀFU ACĪM

Teksts: Kotaro Īdzava

Šo izstādi veido deviņu fotogrāfu un vienas fotogrāfu grupas darbi, kas uzņemti Tohoku reģionā. Galvenā motivācija izstādes organizēšanai bija zemestrīce, kas skāra Japānu 2011. gada 11. martā plkst. 14.46 ar 9 magnitūdu spēku. Zemestrīce un tās radītais cunami, kas bija vairāk nekā desmit metrus augsts, nodarīja šausminošus postījumus. 20 000 cilvēku katastrofā gāja bojā vai pazuda bez vēsts, un tika izraisīts nepieredzēts kodolnegadījums Fukušimas atomelektrostacijā. Par šiem notikumiem ziņoja visā pasaulē, un ziņas bija pilnas ar Tohoku reģiona vietvārdiem – galvenokārt pilsētām gar Austrumjapānas Klusā okeāna piekrasti Aomori, Ivates, Mijagi un Fukušimas prefektūrās. Daudzi cilvēki tika informēti par katastrofu. Par reģiona vēsturisko un kultūras kontekstu nebija daudz ziņu. Ir iecerēts, ka šī izstāde mazinās informācijas plaisu.

Kopš Japānā 1850. gados kļuva pazīstama fotogrāfijas tehnika, Tohoku ir piesaistījis daudzus fotogrāfus. Sākot ar 20. gs. 20. gadiem, kad kļuva pieejamas lētas un viegli lietojamas kameras, Tohoku iedzīvotāji sāka fotografēt savu reģionu. Pēc Otrā pasaules kara uzlabojās Tohoku dabasskatu, sadzīves un populāru pasākumu fotogrāfiju kvalitāte un dažādība. Izstādē piedāvāta šādu fotogrāfiju izlase.

Protams, mēs apspriedām, vai izlikt fotoattēlus ar zemestrīces postījumiem un seku novēršanu, bet atteicāmies. Daudzi šādi attēli jau ir publicēti, kā arī izdotas fotogrāmatas. Šīs izstādes fotogrāfijas parāda, kā Tohoku reģions attīstījies pirms zemestrīces. Mēs vēlējāmies atklāt Džomon kultūras mantojumu, kas saglabājies Tohoku, un parādīt, kā tas tiek turpināts.

Tohoku ir Japānas arhipelāga lielākās salas Honšju ziemeļaustrumu daļa. Tās kopējā platība ir aptuveni 66 890 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits – 9,2 miljoni. Tohoku reģionu veido sešas administratīvās vienības jeb prefektūras – Aomori, Akita, Ivate, Mijagi, Jamagata un Fukušima. Tohoku ir diezgan auksts klimats, toties bagātīgi dabas resursi lauksaimniecībai, zvejniecībai un mežizstrādei. Tohoku reģionā ir trīs nacionālie parki: Tovada Hačimandaira Aomori prefektūrā, Rikuču Kaigan Ivates prefektūrā un Bandai Asahi Fukušimas prefektūrā. Ir arī divi UNESCO pasaules mantojuma sarakstā reģistrēti objekti: Širakami-sanči, milzīgs dižskābaržu mežs, kas plešas no Aomori līdz Akitai, un Hiraidzumi pilsēta Ivates prefektūrā ar Čusondži un Mocudži tempļiem no 11. un 12. gadsimta. Tie saglabājušies no laika, kad Hiraidzumi pilsēta bija plaukstošs centrs.

Par spīti reģiona dabas bagātībām, Tohoku vēsturē ir daudz katastrofu un grūtību. Džomon periodā, 15 000 – 300 g. p.m.ē., kad cilvēki sāka apdzīvot Japānas salas, klimats Tohoku bija siltāks nekā šobrīd, par to liecina arheoloģija. Aomori prefektūrā, Sannai-Marujamas apmetnē, kas datēta ar Džomon perioda vidu (aptuveni 3000 gadu p.m.ē.), atklāta 10 x 32 m liela konstrukcija, ko balsta seši resni, 20 metrus augsti baļķi. Tiek uzskatīts, ka apmetne bijusi apdzīvota 1000 – 1400 gadus, un tajā dzīvojuši vairāk nekā 500 mednieku – vācēju kultūras cilvēku. Džomon perioda keramikas traukiem ir unikālas, liesmu mēlēm līdzīgas formas, un šī perioda māla figūriņas atgādina citplanētiešu tēlus mūsdienu kultūrā. Šie objekti ļauj spriest, ka Džomon periodā bija augsta garīgā un materiālā kultūra.

Klimata atdzišana izraisīja Džomon kultūras pagrimumu. Jaunajā agrārajā kultūrā, kuraspamatā bija rīsa audzēšana, sākās bagātību uzkrāšana. Par politisko centru Jajoi laikmetā (ap 4. gs.p.m.ē. – 3. gs.m.ē.) kļuva Jamato galms Japānas rietumos, un Tohoku reģions tika uzskatīts par atpalikušu un neaizsargātu. Astotajā un devītajā gadsimtā Jamato galms pakāpeniski iekaroja Tohoku, kaut vietējie iedzīvotāji, kas pazīstami kā emiši (Emishi), atvairīja uzbrukumus. Galu galā Tohoku tika sadalīts divās provincēs – Mucu (Mutsu) un Deva (Dewa), un tās pārvaldija Jamato karaliste.

Tohoku nereti piemeklēja vulkānu izvirdumi, zemestrīces un cunami. Sala un sausuma dēļ bieži bija sliktas ražas. Japānas centrālie apgabali vienmēr uzlūkoja Tohoku kā nabadzīgu un atpalikušu perifēriju. Šis aizspriedums saglabājās pat pēc tam, kad Japāna kļuva par modernu valsti pēc Meidži reformām 1868. gadā. Fakts, ka Tohoku bija margināla vieta, atdalīta no politikas un kultūras centriem, ļāva saglabāt tās vietējo garīgo kultūru. Mūsdienās, kad modernā materiālā kultūra ir nonākusi strupceļā un zaudējusi vitalitāti, ir parādījusies interese par Tohoku garīgajām tradīcijām, kurām raksturīga brīvības sajūta un miers, kā arī pazemīga attieksme pret dabu un dabas gariem. Kuņio Janagitas 1910. gadā pierakstītās Tono leģendas (Tono Monogatari) iezīmēja folkloristikas dzimšanu Japānā. Viņš pierakstīja vietējā iedzīvotāja Kidzena Sasaki mutvārdos stāstītās Ivates prefektūras Tono ciema tautas pasakas. Tās attēlo pasauli, kurā līdzās cilvēkam dzīvo pārdabiskas būtnes, piemēram, gardegunis dēmons tengu, ūdensvīrs kappa un mājas gariņš zashikiwarashi. Šādā stilistikā, sapludinot fantāziju ar ikdienas dzīvi, savus darbus sacerēja tādi rakstnieki kā Kendži Mijazawa (1896-1933), kurš dzimis Hanamaki, Ivates prefektūrā un Šudži Terajama (1935-1983), avangarda dzejnieks, filmu režisors un fotogrāfs, kurš dzimis Hirosaki, Aomori prefektūrā.

Džomon kultūru ilgu laiku uzskatīja par zudušu. Interese par to atjaunojās 21. gadsimtā. Apgādā Chikuma Shobo 2008. gadā publicētajā grāmatā “Džomon laikmeta uzskati” (Jomon no Shiko), arheologs Tacuo Kobajaši apgalvo, ka Džomon ciematus ieskāva hara – cilvēku un dabas simbiozē uzturēti lauki, kas bija kā starpposms starp cilvēka kultivētu ainavu un neskartu dabu. Hara nenoplicināja dabas bagātības kā vēlāko laiku apstrādātie lauki. Tā bija vieta, kur cilvēks mijiedarbojās un dalījās ar dabu. Šajos apgabalos cilvēki vāca pārtiku, medīja putnus un dzīvniekus, vienlaikus sazinoties un uzturot harmoniju ar meža un zemes gariem. Dažreiz viņi nesa upurus, lai pateiktos gariem par viņu svētību. Kobajaši uzskata, ka šī interaktīvā vai simbiotiskā pieeja dabai joprojām tiek saglabāta mūsdienu japāņu sirdīs: “Japāņu skatījums uz dabu un saikne ar dabu izveidojās Džomon periodā. Šo attieksmi joprojām var manīt ikdienas dzīvē un gadskārtējo svētku rituālos, pat pēc rietumnieciskošanas viļņiem, kas skāra valsti 19.gs. nogalē un vēlreiz pēc Otrā pasaules kara, kā arī nesenajos globalizācijas procesos.” Šķiet pašsaprotami, ka Tohoku ir vieta, kur šāda veida “Džomon idejas” joprojām ir dzīvas.

Jāatzīmē, ka jēdzienam “Tohoku fotogrāfija” ir tendence mazināt reģiona dažādību un autoru atšķirības. Es pats esmu dzimis Sendai pilsētā Mijagi prefektūrā, uz austrumiem no Ou kalnu grēdas, kas škērso Tohoku no ziemeļiem uz dienvidiem. Daba un kultūra tur ievērojamiatšķiras no apgabala gar Japānas jūru rietumu pusē. Klusā okeāna piekrastē klimats ir salīdzinoši silts, īpaši Mijagi un Fukušimas prefektūrās, un vidi spēcīgi ietekmē gan metropoles Tokijas tuvums, gan Kanto reģiona industriālā zona un universitātes. Teritoriju Ou kalnu rietumu pusē skar spēcīgi sniegputeņi, bet kuģu satiksme gar Japānas jūras piekrasti šo Tohoku daļu saista ar seno galvaspilsētu Kioto – Japānas vēsturisko centru. Par spīti šaubām, ticu, ka var pastāvēt kategorija "Tohoku fotogrāfija”. Turpinājumā sekos manas pārdomas par to, kas varētu ietilpt šajā kategorijā, kā arī detalizētāks fotogrāfu darbu apskats.

Džomon atgūšana: ievads izstādei Tohoku japāņu fotogrāfu acīm Teksts: Kotaro Īdzava (Turpinājums. Teksta sākums 1. stāvā.)

Teisuke Čiba (1917-1965) dzimis Kakunodatē, Akitas prefektūrā. Viņš vadīja kimono veikalu Jokotē un pievērsās fotogrāfijai kā amatieris. Viņa pirms un pēc Otrā pasaules kara uzņemtie Akitas lauku ciematu attēli ieguva balvas fotokonkursos un tika publicēti foto žurnālos, sadaļā pie lasītāju iesūtītiem attēliem, un viņa vārds pamazām ieguva atpazīstamību. Divi ietekmīgi Japānas pēckara reālisti, kuru fotogrāfijas bieži publicēja žurnāls "Camera" - Domons Kens (1909-1990) un Kimura Ihejs (1901-1974) apmeklēja Akitu 1951. un 1952. gadā. Čibu ļoti iespaidoja viņu uzskati par reālismu - ieteikums vienmēr tieši uzlūkot sociālo realitāti un fotografēt "absolūtus momentuzņēmumus, kuros pilnīgi nekas nav iestudēts." 1952. gadā Čiba izveidoja Akitas fotogrāfu grupu un turpināja dzīvi savā zemnieku saimniecībā.

Ja aplūkojam Čibas fotogrāfijas, ātri pamanām tajās ko vairāk par žurnālista interesi. Viņš vienmēr uzlūkojis Akitas dabu un iedzīvotāju dzīvesveidu ar iejūtību un sirsnību. Attēli demonstrē fotogrāfa paņēmienu – būt kustībā kopā ar portretējamajiem brīdī, kad viņš nospiež slēdzi. Fotogrāfijās redzams pazinēja skats uz Akitu. "Līdz šim es smējos un raudāju kopā ar zemniekiem. Turpmāk vēlos uzņemt sociāli nozīmīgas fotogrāfijas, pētot iemeslus, kas liek zemniekiem smieties un raudāt." Šis citāts no 1962. gada intervijas avīzei kodolīgi izskaidro Čibas idejas. Pēc viņa nāves 1965. gadā viņa darbi nonāca aizmirstībā, bet kopš 1990. gadiem tie ir atkal novērtēti.

Ičiro Kodžima dzimis 1924. gadā Aomori pilsētā, Aomori prefektūrā. Viņa tēvs Heihačiro Kodžima tirgoja rotaļlietas un foto preces, un bija arī pazīstams kā fotomākslinieks. Tēva ietekmē Ičiro pirms Otrā pasaules kara piedalījās foto izstādēs, bet nopietnāk pievērsās fotogrāfijai piecdesmitajos gados. 1958. gadā Koņiširoku fotogalerijā Tokijā notika viņa pirmā personālizstāde "Cugaru". Viņa iespaidīgās Tohoku, Cugaru reģiona ainavas un iedzīvotāju attēlojums tika augstu novērtēts. Neraugoties uz mājinieku iebildumiem, 1961. gadā viņš pārcēlās uz Tokiju. Pēc gada notika viņa otrā personālizstāde “Salstot". 1963. gadā viņš sadarbībā ar rakstnieku Jodžiro Išidzaku (Yojiro Ishizaka) un dzejnieku Kjozo Takagi (Kyozo Takagi) izdeva "Cugaru dzejas, prozas un fotogrāfiju krājumu". Nākotne likās daudzsološa, betnepierastā dzīve pilsētā postoši ietekmēja Kodžimas veselību. Viņš nomira agri - 1964. gadā, 39 gadu vecumā, pēc fiziski grūta foto ceļojuma uz Hokaido. Laboratorijā attīstot savus melnbaltos attēlu, Kodžima kāpināja ekspresiju, uzsverot tumšā un gaišā kontrastus, dažkārt viņš vienkāršoja attēlu, līdz tas tuvojas abstrakcijai. Viņa fotogrāfijās izteiksmīgi attēlots ziemeļu dabas skarbums. Īpaši ekspresīvi izdevušies darbi, kuros neatkārtojamā vientulībā un diženumā parādīta Cugaru reģiona ziema. Kodžimas aiziešana bija liels zaudējums: pirms nāves viņš bija sasniedzis savu mākslinieciskās izteiksmes un pasaules izpratnes augstāko punktu un tikko atradis individuālo rokrakstu. Viņa drosmīgie tēli tiek saukti par tipisku "Tohoku fotogrāfiju”. Aomori prefektūras mākslas muzejā 2009. gadā sarīkotā retrospektīvā izstāde "KODŽIMA Ičiro: Retrospekcija" izraisīja īstu sensāciju.

Hideo Haga kļuva par fotogrāfu pēc tam, kad 1952. gadā beidza eksistēt firma, kurā viņš strādāja. Turpmākos 60 gadus viņš aizvadīja, iemūžinot ar folkloru saistītas tradīcijas. Interese, ko aizsāka studiju laikā Keio Universitātē dzirdētā folklorista Šinobu Orikuči lekcija, kļuva par viņa mūža darbu. Viņa aizraušanās ar folkloru pieņēmās spēkā, pētot japāņu sirdi un prātu tautas svētku un ritālu laikā. Viņš ieguva labu slavu ar 1959. gadā izdoto foto grāmatu "Rīsa lauka dievi" (Ta no Kami), kurā spilgti attēlotas rīsa audzētāju reliģiskās ceremonijas. Haga enerģiski fotografēja folkloras motīvus visā Japānā. Visus viņa darbus caurstrāvo tā pati neatliekamības sajūta, ko viņš paudis "Rīsa lauka dievu" ievadā: "Tagad ir pēdējais brīdis dokumentēt rīsa audzētāju reliģiskos rituālus." Tā arī notika: Japānas lauksaimniecība, mežkopība un zvejniecība piedzīvoja norietu dēļ straujās industrializācijas 1960. gados. Vietējās kopienas, kuras uzturēja reliģisko svētku un rituālu tradīcijas, strauji izzuda. Šī iemesla dēļ Hagas fotogrāfijas ir vērtīga dokumentāla liecība dramatiskajām Japānas dzīves apstākļu izmaiņām.

Izstādei atlasītajās Hagas fotogrāfijās redzami gadskārtu svētki un Tohoku teatralizētie uzvedumi. Tās apliecina, ka Tohoku ir senu reliģisko paražu dārgumu lāde. Šīs fotogrāfijas var uzlūkot kā svinību un rituālu detalizētu dokumentāciju, taču tajās jūtama vārdos neizsakāma noslēpumainība, it kā tās atklātu šo pasauli apciemot nākušo dievu klātbūtni. Lai gan Hagas pieeja ir bezkaislīga un racionāla, skaidri redzama viņa aizrautība, fotografējot Tohoku reģiona svētkus.

Masatoši Naito ir vēl viens fotogrāfs, kurš pārņemts ar Tohoku reģiona dievībām. Viņš Vasedas Universitātē studēja lietišķo ķīmiju un strādāja tekstilšķiedru uzņēmumā, bet 1962. gadā pameta darbu un kļuva par fotogrāfu. Pēc ceļojuma uz trim Devas kalniem Jamagatas prefektūrā 1963. gadā viņam radās interese par Tohoku reģionu. Ceļojuma laikā par emocionālu pieredzi izvērtās sastapšanās ar budistu priesteru mūmijām. Priesteri bija miruši, gavējot, lai glābtu bada nomocītos zemniekus. Fotografējot mūmijas, viņš pētīja priesteru rīcības filosofisko pamatojumu un ieinteresējās par Tohoku iedzīvotāju reliģiskajām praksēm, it īpaši par Devas kalnos mītošo Šugendo sektu (sinkrētisku budistu sektu, kas pazīstama ar askēzes praktizēšanu kalnu apvidū). Naito publicēja arī unikālus folkloras pētījumus.

Naito Tohoku veltītās fotogrāmatas, tostarp 1979. gadā publicētā “Vecene: Tohoku reģionaiedzīvotāju reliģiskās prakses” (Baba: Tohoku no minkan shinko), 1980. gadā publicētā “Trīs Devas kalni” (Dewa Sanzan) un 1983. gadā izdotā ‘Tono leģendas” (Tono Monogatari), radīja klātbūtnes sajūtu kaut kam parastos apstākļos neredzamam. Ar spēcīgu stroboskopa gaismu, kuras stari sniedzas dziļi tumsā, Naito mēģina notvert citas, dievu un dēmonu apdzīvotas pasaules formas. Šajā izstādē redzami Devas kalnu apkārtnes tempļu un svētnīcu budistu stauju tuvplāni. Tie iepriekš publicēti 1982. gada krājumā “Trīs devas kalni un Šugen” (Dewa Sanzan to Shugen). Neparastās, izteiksmīgās sejas izsaka vienkāršo ļaužu spēcīgo ticību kalnu reliģijai un Tohoku zemes senatnīgajam dzīvības spēkam.

Hiroši Ošima savus darbus 1987. gadā publicēja fotogrāmatā “Laimes pilsēta” (Koun no Machi). Nosaukums aizgūts no rakstnieka, Nobela prēmijas laureāta Elija Vīzela romāna “La Ville de la Chance” (1962). Ošimas grāmatai ir trīs daļas: “Laimes pilsēta”, “Sanhei” un “Pavasaris un Asura”. Pirmajā daļā apkopotas fotogrāfijas, ko Ivates prefektūras Moriokā dzimušais Ošima uzņēma no 1950. līdz 1960. gadam, kad viņš mācījās pamatskolā un vidusskolā. Otrajā daļā edzami septiņdesmito un astoņdesmito gadu attēli, kuru uzņemšanu iedvesmoja 19. gs. vidū notikusī zemnieku sacelšanās Ivates prefektūras Sanhei rajonā, ko tolaik kontrolēja Nambu klans. Trešā daļa – “Pavasaris un Asura” – rāda fotogrāfijas, kas lielākoties uzņemtas 1980. gados. Lai gan katra daļa ir neatkarīga, grāmatas kopējā uzbūve ir kā vienota gaismēnu virkne. Brīvi pārvietojoties no tālas pagātnes nesenā pagātnē, varam izsekot Ošimas personīgajai vēsturei, kā arī Ivates prefektūras dabai un kultūrai. Fotogrāfijas nodaļā “Laimes pilsēta” ir īpaši svaigas un žilbinošas. Govis ar teliņiem, bērns, ceremonija, kuras laikā upē sadedzina laivu, notikumi uz ielas (svētki, demonstrācijas, auto parāde par godu kroņprinča kāzām), pikniks Koivai lauku saimniecībā – visām šīm lietām un norisēm piemīt mītiska noskaņa. Otrajā un trešajā nodaļā ar fotografēšanas prieku pārpildītie attēli pamazām kļūst mokoši un traumatiski. Tomēr kopumā tie daiļrunīgi attēlo “Īhatovas zemi” (izdomāts vārds, kādā rakstnieks Kendži Mijadzava dēvē Ivates prefektūru), kas svētīta ar ūdens, gaismas un gaisa pārpilnību. Jebkurš, kurš aplūko šīs fotogrāfijas, visdrīzāk tās saistīs ar atmiņām par savas dzimtās pilsētas ainavu.

Kā sākumā minēts, Tohoku ainavas ir neticami skaistas. Ķiršu ziedi pavasarī, zaļums vasarā, krāsainas lapas rudenī un balta, sniegota ziema. Gadalaiku maiņa ainavā ir kā apbrīnojama, elpu aizraujoša izrāde. Japāna var lepoties ar tās kalnu, upju, okeānu un mežu dabisko skaistumu, turklāt Tohoku dabas krāšņums ir viens no izcilākajiem visā valstī. Protams, daudzi fotogrāfi uzņēmuši zīmīgas ainavas Tohoku dabā. Pēdējos gados liela uzmanība pievērsta vienam no šādiem fotogrāfiem – Meiki Linam.

Meiki Lins pievērsās fotogrāfijai pēc studijām medicīnas koledžā. Sākot ar 1990. gadu vidu, viņš izcēlās starp citiem dabasskatu fotogrāfiem ar lielisku tehniku un jūtīgu vērojumu. Viņa fotogrāmatas, ieskaitot 2001. gadā izdoto “Ūdens malā” (Mizu no Hotori), 2004. gadā izdoto “Mirklis mežā” (Mori no Shunkan) un 2011. gadā izdoto “Gadalaiku dārgumi” (Shiki no Takaramono), izpelnījās atzinību. 2007. gadā viņš kopā ar vēl diviem dabas fotogrāfiem – Tecuo Kikuči un Takajuki Maekavu veidoja izstādi “Gajas meditācijas: Jauni horizonti dabas fotogrāfijā” Tokijas Metropoles Fotogrāfijas muzejā. Viņš tika uzskatīts par daudzsološāko fotogrāfu ainavas žanrā. Šajā izstādē redzamās Tohoku kalnu ainavas apliecina, ka Linadarbiem piemīt grezns, dekoratīvs skaistums un reizē noturīgs dinamisms. Manuprāt, Lina fotogrāfijas piedāvā jaunu veidu, kā raudzīties uz Tohoku reģionu.

Masaru Tacuki dzimis un audzis Tojamas prefektūrā. Viņš strādāja par asistentu fotostudijā un tā pašmācības ceļā apguva fotografēšanu. No 1998. līdz 2007. gadam viņš fotografēja ar spilgtiem gleznojumiem un lampiņu virtenēm dekorētus kravas auto, kas tika saukti par “mākslas auto” jeb deco tora (no vārdiem “decorated trucks”). Izdevniecība “Little More” 2007. gadā tos izdeva fotogrāmatā “DECOTORA”. Tacuki sāka fotografēt Tohoku reģionā pēc tam, kad viens no deco tora autovadītājiem, kurš pats bija no Tohoku, iepazīstināja viņu ar vietējo briežu mednieku. Uzņemot Tohoku satikto cilvēku portretus – profesionālus medniekus, zvejniekus, mājsaimnieces – Tacuki tāpat kā Hideo Haga un Masatoši Naito, sāka interesēties par reliģiskajām tradīcijām un svētkiem. Redzot ogamisama šamaņu (fotografēti Mijagi prefektūras Kesennuma pilsētā) un Nacujas Briežu dejas dejotāju attēlus (Ivates prefektūras Mijako pilsētas apkaimē), rodas pārliecība, ka enerģija Tohoku dzīlēs joprām pulsē. Tieši laikā, kad Tacuki apsvēra fotogrāfiju publicēšanu, Tohoku skāra lielā zemestrīce. Grāmatai par Tohoku viņš pievienoja vēl divus attēlus, kas uzņemti 2011. gada jūlijā, pēc zemestrīces. Folkloras pētnieks Norio Akasaka uzrakstīja grāmatai tekstu, uzsverot: “Cilvēki, lietas un ainavas mirkst asinīs un smako pēc miesas. Vai tāda bija Tacuki iecere, vai arī nē, bet mūsu skats tiek pievērsts Tohoku mežonīgajam aspektam.”

Sendai kolekcija (Sendai Collection) ir samērā neparasti attēli, ja salīdzinām tos ar citiem šajā izstādē. Fotoprojektu 2001. gadā uzsāka Mijagi prefektūras Sendai pilsētā dzīvojošu fotogrāfu grupa Toru Ito vadībā. Pašlaik grupas biedri ir Toru Ito, Širo Ouči, Makoto Kotaki, Vataru Macutaņi, Hidekadzu Katakura, Hisaši Saito, Rjudži Sasaki un Reiko Anbai. Fotogrāfi ar līnijām sadalīja Sendai karti un izlēma, kurā teritorijā katrs strādās. Katrā apgabalā tika fotografētas ielas, mājas un cita apbūve. Fotogrāfi izvēlējās vietu un leņķi, no kura attēlu uzņemt, bet objekti noteikti tika rādīti savā vidē, lai pēc iespējas izvairītos no subjektīva skatījuma. Viņi izvirzīja sev vēl vienu noteikumu: visām attēla detaļām jābūt vienādā asumā. Projekta uzdevums bija “dokumentēt anonīmas ainavas, kas ar katru dienu izzūd”. Sākotnējais mērķis bija izveidot kolekciju no desmittūkstoš attēliem. Projekts turpinās, un uzkrāti jau seši tūkstoši fotogrāfiju. Jaunie urbanizācijas projekti un veco māju nojaukšana vēstīja neatgriezeniskas izmaiņas pilsētas ainavā, un Ito izlēma saglabāt zūdošos skatus nākamajām Sendai paaudzēm. Mājas un ēkas ir kā kapsulas, kurās norisinās iemītnieku dzīve. Lielā zemestrīce 2011. gada 11. martā krasi mainīja šī projekta nozīmi - daudzas fotogrāfijās redzamās ielas un ēkas tika pilnībā izpostītas. Ja aplūkosim šos attēlus ar svaigu skatu, sapratīsim, ka šīs “anonīmās ainavas” mums var pavēstīt daudz ko konkrētu par 20. gs. sākuma Tohoku dzīvesveidu.

Fotogrāfs un ceļotājs Nao Cuda savos darbos uzdod jautājumu - kāda ir ainavas aplūkošanas jēga? Viņu interesē laika plūdums no sendienām līdz tagadnei un nākotnē, kā arī cilvēku pēctecīgā dzīve šajā plūdumā. Reprezentatīvajā 2008. gada fotogrāmatā “Smoke Line” (“Dūmu ceļš”) viņš sekoja “vēja upei” un fiksēja Marokas, Ķīnas un Mongolijas urbānās ainavas.

Grāmatā “Pagājušās nakts vētra” (“Storm Last Night”, 2010) viņš fotografēja Īrijasarheoloģiskos pieminekļus, kurus uzlūkoja kā “agrīnās celtnes, ar kuru palīdzību cilvēks sadalīja pasauli iekšpusē un ārpusē.” Ar prieku uzzināju, ka Nao Cuda kopš 2010. gada fotografē Džomon laika liecības Tohoku reģionā. Ņemot vērā viņa antropoloģisko skatpunktu, meklējot idejas un attēlus, šķita dabiski, ka viņš pievērsies “rituālu sākotnējām formām Japānas senkultūrā”. Izstādē redzamajās Cudas fotogrāfijās nav Džomon laikmeta pieminekļu. Tās drīzāk piedāvā skatījumu uz to, kā senais un mūsdienīgais saskaras un rezonē. Redzot Akitas prefektūras Ogas pussalas neparastās Namahage maskas vai Hajamas tempļa uguns svētkus Fukušimas prefektūras Tomiokas pilsētā, ir jūtams, ka Džomon laikmeta gars mājo Tohoku vidē kā “pamatkultūra”. Cuda savās fotogrāfijās meklē to, ko, iespējams, uzlūkoja jau Džomon laika cilvēki.

Lielā Austrumjapānas zemestrīce izrādījās īpaši liels trieciens Naojam Hatakejamam, kurš dzimis Ivates prefektūras Rikudzentakatā. Rikudzentakatu, kas atrodas Klusā okeāna krastā, gandrīz pilnībā iznīcināja lielie cunami viļņi. Hatakejamas dzimto māju aizslaucīja ūdens, un viņa māte gāja bojā. Iepriekš viņš rakstīja: “Debesis, jūra, kalni, ūdens, gaisma un pat fotoattēli ir vienaldzīgi pret cilvēkiem, tas, ko saucam par dabu, iedveš mums milzīgu bezpalīdzības sajūtu” (Underground, 2000). Zemestrīce spilgti nodemonstrēja dabas vienaldzību pret cilvēku darbību. Rūgtajai pieredzei Hatakejama atbildēja ar savu fotogrāfa talantu. Tokijas Metropoles Fotografijas muzejā viņš sarīkoja personālizstādi “Dabas stāsti”, ko atklāja 2011. gada oktobrī. Tajā bija retrospekcija un divas jaunas sērijas - Kesengava un Rikudzentaka, kurās bija arī pēckatastrofas ainavas. Fotogrāfs tās raksturo kā “iespējami precīzas fotogrāfijas ar rūpīgi izplānotu kompozīciju, krāsu un gaismu.” Darbi no Kesengavas sērijas iekļauti šajā izstādē, izņemot 2011. gada ainavas.

Kesengavas skati ir emocionāli atturīgi, tie vēsi un precīzi attēlo “objektu”. Šī fotogrāfiju sērija (2002-2010) ir netipiska Hatakejamam. Sākotnēji viņš neplānoja to izstādīt, jo tajā redzami privāti notikumi, upes krasta ainava pie vecāku mājas, svētku svinēšana un ģimenes locekļi. Tomēr pēc zemestrīces šie darbi ieguva citu jēgu. Vairums attēlos redzamo skatu ir burtiski izzuduši. Manās acīs Kesengavas darbiem vēl lielāku nozīmi piešķir detalizēta Tohoku reģiona pilsētas ikdienas dokumentācija, kas pasniegta lēni un skaidri, kā vecākiem runājot ar bērnu. Uz kastes, kurā Hatakejama glabāja šīs fotogrāfijas, viņš uzrakstīja Petit Coin du Monde - “mazais zemes nostūris”. Šajos it kā ikdienišķajos attēlos ir ietvertas svarīgas universālas patiesības.

Manuprāt, no šī darbu kopuma varam gūt ticamu iespaidu par situāciju “Tohoku fotogrāfijā”. Kā bieži uzsveru, Tohoku reģionu spēcīgi ietekmē Džomon mantojums, kas aizsāka japāņu kultūras veidošanos. Džomon cilvēki attīstīja unikālu pasaules skatījumu, par ko liecina hara – daļēji kopta teritorija starp cilvēka kultivētu vietu un dabu. Hara laukos cilvēks nonāca simbiozē un mijiedarbībā ar dabu. Izstādē pārstāvētie fotogrāfi jūtīgi uztvēruši šādus saskarsmes laukus, kur notiek mijiedarbība starp ārpusi un iekšpusi, sakrālo un pasaulīgo, mirušo un dzīvo. Ja vēlamies saglabāt Džomon domāšanas veida vitalitāti, būtu noderīgi ieturēt distanci no globālisma spēkiem, kas visu homogenizē un visam uzspiež stingru, nemainīgu kārtību. Tohoku reģionam ir savas priekšrocības šī mērķa sasniegšanai, jo tas pastāvīgi atrodasperifērijā, no varas centra raugoties – malā. “Tohoku fotogrāfija” demonstrē spēcīgu vēlmi būt “malā”, būt uz robežas. Šeit pārstāvētie fotogrāfi pētījuši kultūras teritoriju, kas atrodas aiz redzamā robežas un izmanto fotogrāfiju kā iespēju citādi paraudzīties uz esošo. Iespējams,

Tohoku varētu uzlūkot kā universālu ideju, ne tikai vienas Japānas daļas ģeogrāfisku nosaukumu. Katrai teritorijai ir savs “Tohoku”, sava “mala”. Uzskatu, ka iepazīšanās ar “Tohoku fotogrāfiju” būtu jāskata šadā plašākā kontekstā.

Kotaro Īdzava, izstādes “Tohoku japāņu fotogrāfu acīm kurators”, fotogrāfijas kritiķis. Dzimis Mijagi prefektūrā 1954. gadā. Ieguvis doktora grādu mākslā 1984. gadā Cukubas Universitātē. Dibināja internacionāli pazīstamo fotožurnālu déjà-vu (1990-1995) un bija tā galvenais redaktors no 1990. līdz 1994. gadam. Pie nozīmīgākajām publicētajām grāmatām var pieskaitīt “Laipni lūgti fotomuzejā” (Shashin bijutsukan e yokoso, izdevniecība Kodansha, 1996), “Piezīmes par pēckara fotogrāfijas vēsturi” (Sengo shashinshi noto, izdevniecība Iwanami Shinsho, 2008), “Fotogrāfiska domāšana” (Shashinteki shiko, izdevniecība Kawade Shobo Shinsha, 2009) un “Iznākums: Fotogrāfija pēc zemestrīces” (Afutamasu: Shinsaigo no shashin, izdevniecība NTT Publishing, 2011).

//

Izstādi Tohoku japāņu fotogrāfu acīm organizē Japānas fonds un Japānas vēstniecība Latvijā. Izstāde aplūkojama Mākslas stacijā Dubulti no 2. oktobra līdz 1. novembrim katru dienu no plkst. 9.00 līdz 18.30. Ekskursijas 4. oktobrī plkst. 15.00 un 18. oktobrī plkst. 15.00. Individuālu eksursiju pieteikšana: https://www.facebook.com/ artstationdubulti vai dubulti.art.station@gmail.com.

Mākslas stacija Dubulti ir Eiropā vienīgā profesionālā izstāžu zāle, kas atrodas funkcionējošā stacijā. Tā darbojas kopš 2015. gada, kad septiņdesmitajos gados celtajā ēkā ar zīmīgo betona siluetu (arhitekts I. Javeins) tika iemiesota ideja par sabiedriskās telpas multifunkcionalitāti. Mākslas stacija Dubulti veido labāko Latvijas mākslinieku personālizstādes un konceptuālus projektus, pievēršot uzmanību izstādei kā mākslas darba un skatītāja dialogam. Programma tiek īstenota ar Jūrmalas pilsētas domes atbalstu. Mākslas stacijas Dubulti vadītāja ir mākslas zinātniece Inga Šteimane.