Gints Gabrāns kopš pirmajām izstādēm deviņdesmitajos gados ar sev piemītošo āķīgas spēles prieku ir pārkāpis konvencijas un radījis darbus, kas provocē skatītāju kritiski vērtēt priekšstatus par lietu kārtību - instalācijas Māksla nav domāta ēsanai (1994), Nazis, ar ko sev sagraizīt dirsu (1995), Biosports (1996), Rīgas iepazīšanās birojs (2000), Starix (2001), ja minam dažas. Paradoksālā kārtā šos gājienus viņš spējis “noformēt” estētiski pievilcīgā veidā, atklājot sev piemītošo klasisko kompetenci - prasmi mīlēt skaistumu laikmetīgos apstākļos. To labi raksturo viņa Skaistuma spoguļi (2007), kas piedāvāja atspoguļotās un izstarotās gaismas īpašības tā sauktajā gaismas viļņu spektra “terapeitiskajā logā”, kas padara sejas ādu vēl skaistāku. Kopš 2015. gada mākslinieks attīsta papildinātās realitātes aplikāciju SAN un rada virtuālus objektus.
Papildinātās realitātes aplikāciju SAN Gints Gabrāns (1970) radīja 2015. gada, kā mākslas materiālu izmantojot virtuālus 3D modeļus un GPS adreses. Aplikācija SAN balstās uz jaunu unikālu risinājumu, kas ļauj veidot GPS bāzētas lielizmēra virtuālas struktūras, kas redzamas viedierīcē kā papildinātās realitātes 3D objekti. Tie ir aplūkojami reālajā telpā no dažādiem skatpunktiem, un caur tiem var pārvietoties. Virtuālajiem objektiem ir patstāvīga GPS lokācija telpā bez optiskas piesaistes marķieriem vai plaknēm, kā tas ir citās papildinātās realitātes lietotnēs.
