Kopš astoņdesmitajiem gadiem Jānis Mitrēvics (1957) ir gleznotāju grupā, kas 1990. gada nogalē realizēja zīmīgu izstādi Latvijas Atmodas laika mākslā - “Maigās svārstības”. Šī projekta centrā bija ne tikai mākslas darbi, bet radīšanas laiks un autora tēls. Kritiķi to dēvēja par “gleznotāju teātri”, jo izstāde sākās tukšā zālē un mākslas darbi tapa skatītāju acu priekšā. Ar tādiem projektiem kā “Marmelāde (Pusēns un sausie ziedi)” (1991), “Darbi” (1992), “”Jānis Mitrēvics izstāda Vilhelmu Purvīti…” Ivars Runkovskis” (1994) un “Vingrošanas riņķis” (1996) viņš īstenoja Latvijā nepieredzētu postmodernisma norāžu principa pielietojumu. Eksponāti norādīja cits uz citu un Purvīti vairs nevarēja atšķirt no graudiem. Krasi mainot virzienu un pievēršoties realitātes atspulgiem mākslā, tapa četras personālizstādes : “Parīze. Jaunā realitāte” (1997), “Ainava. Jaunā realitāte” (1998), “Akts. Jaunā realitāte” (1999) un “Grēks. Jaunā atklāsme” (2001). 2000. gadā Jānis Mitrēvics dibina uzņēmumu “Dd studio” un vairāk nekā divdesmit gadus, atsakoties no individuāliem darbiem, strādā pie muzeju ekspozīciju modernizācijas un digitālo produktu ieviešanas tajās. “Dd studio” darbu klāstā ir vairāk nekā četrdesmit ekspozīciju Latvijā un ārzemēs, tostarp Ventspils muzeja ekspozīcija (2001), Latvijas Tautas Frontes muzeja ekspozīcija (2013), Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja ekspozīcija (2020). “Dd studio” veidotā Gobustānas petroglifu muzeja ekspozīcija 2013. gadā ieguva Eiropas muzeju gada balvu. Kopš 2021. gada Jānis Mitrēvics atsāk gleznot individuālā studijā un 2024. gadā sarīko personālizstādi “RE-EVOLŪCIJA”. Personālizstādes “L ELLE” ir Jāņa Mitrēvica vērienīgākā šī gadsimta personālizstāde. Foto: Gvido Kajons.
Būtiska Jāņa Mitrēvica mākslas šķautne ir glezniecības pētīšana un atklāšana. Viņš redz sevi skolu un tradīciju kontekstā, jo mākslas tradīcija ir vienmēr sevi jaukt un vienmēr atjaunoties. “Kopš astoņdesmitajiem gadiem es veidoju savu alfabētu un gramatiku. Nosacīti var teikt, ja sākumā bija piecdesmit burti, tad tagad daudzi not tiem atmesti, bet klāt nākuši vēl divsimt piecdesmit,” par savu glezniecību stāsta Jānis Mitrēvics. Kad deviņdesmitajos gados glezniecības lietderību bija tendence apšaubīt, Jānis Mitrēvics akcentēja glezniecību kā universālu mākslas valodu, kā mākslinieciskās izteiksmes bāzi, pat, ja savos darbos izmantoja alkšņus, auklas, ādas, plastikātus, padomju laika augstceltnes, pīles, tekstu un videokameras. Glezniecisko nominālu noteikti varēs pamanīt Jāņa Mitrēvica porcelāna skulptūrās personālizstādē “L ELLE”.
