Kā raksta Žils Delēzs, analizējot kino tēlus, ūdens klātbūtnē attīstās redzības funkcija [fonction de voyance] pretstatā “zemes redzei”, ko nosaka ikdienas pieredze; “tāda “objektivitāte”, līdzsvars un taisnīgums, kas nav no zemes, - lūk, ūdenim raksturīgais.” Šo brīnumaino pāreju no abstrakti estētiskas uztveres uz sociāli dokumentālu un dramatiski vēstījošu šajā izstādē veicina Barbaras Gailes tēlotais ūdens.